Kad kārtējo reizi izdzirdēju tekstus par to, cik ļoti nopirkti ir Latvijas masu informācijas līdzekļi, cik ļoti tie strādā “oligarhu” vārdā un interesēs, cik slikti ir žurnālisti, kas raksta tikai to, ko viņiem liek priekšniecība… Nenocietos. Nolēmu uzrakstīt, lai katru reizi nav jāstāsta izmisušajiem “gaudotājiem”, kāpēc “riebīgie” žurnālisti ir tik “riebīgi”, un neraksta par to, ko jūs gribat.
Tā nu ir sanācis, ka pazīstu daudzus cilvēkus, kas tā vai savādāk ir ieinteresēti publicitātē. Taču neuzskata par vajadzīgu vērsties pie speciālista, nav spējīgi par to samaksāt, vai arī nevēlas to darīt. Un pareizi. Arī es nevienam neko nemaksāju, jo visu labi protu pats. Tikai, atšķirībā no jums, cienītie “gaudotāji” un “sazvērestības teoriju pinēji”, es tik tiešām visu labi protu un varu izstāstīt, kāpēc jums nekas nesanāk.
Žurnālists nav gaišreģis
Atklāšu noslēpumu, kuru daudzi “publicēties gribētāji” nezina. Žurnālists nav nedz telepāts, nedz gaišreģis. Viņš nevar uzminēt jūsu preses relīzes ģeniālo saturu, pavirši uzmetot skatu savam e-pastam darba laikā. Iedomājieties sevi viņa vietā! Žurnālisti Latvijā saņem 40 e-pasta vēstules dienā, kur katrai ir pievienota labākas vai sliktākas kvalitātes preses relīze. Ja reiz kādam ir jāraksta raksti, tad pa kuru laiku viņam lasīt jūsu gara darbus? Jūs teiksiet, ka tas ir žurnālista darbs. Bet es teikšu, ka žurnālista darbs ir būt interesantam lasītājiem. Un, ja žurnālists nebūs interesants lasītājiem, viņu no atlaišanas neglābs preses relīžu lasīšana kaut vai cauras dienas garumā. Tomēr jāatzīst, ka arī žurnālistiem no kaut kurienes ir jāņem informācija. Un te ne vienmēr pietiek ar LETA’s relīžu listi. Tāpēc rodas jautājums. Kā orientēties iesūtīto relīžu gūzmā, kā sašķirot un novērtēt vēstules?
Izrādās, ka mūsu žurnālisti arī tam ir atraduši ģeniālu risinājumu, kas momentā visus rakstītājus sašķiro “veiksminiekos” un “neveiksminiekos”. Un nav te nekādas kalpības tumšajiem spēkiem, visu varenajiem oligarhiem vai briesmīgajam redaktoram. Jūs neticēsiet, bet žurnālisti vienkārši izlasa vēstules nosaukumu, pievienotā faila nosaukumu, kā arī pavadvēstuli. Un tikai tad, ja tas viss ir radījis interesi, jūs varat cerēt, ka žurnālists atvērs pielikuma failu, lai iepazītos ar relīzes nosaukumu un pirmajām rindiņām no tās satura.
Tad nu, lūk, cienījamie “neveiksminieki”. Padomājiet, cik no jūsu pēdējām, uz presi sūtītajām vēstulēm ir bijušas noformētas tā, lai tās atverot žurnālists varētu ātri saprast, par ko pievienotajā relīzē ir runa, vēl pirms ir sācis to lasīt. Droši vien, ka neviena. Iemācieties to izdarīt, un jūsu informāciju sāks pamanīt.
Žurnālists esi tu
Ja reiz žurnālista galvenais uzdevums ir būt interesantam lasītājiem, tad informācijas avota uzdevums, ir būt interesantiem žurnālistam. Tāpēc, pat tad, ja jūsu preses relīze būs noformēta ideāli un lasītājs uzreiz varēs saprast, par ko tur ir runa, tas vēl nenozīmē, ka materiālu publicēs. Ja materiāls ir slikts un ziņa nav interesanta, jūsu gara darbs, tāpat kā neveiksmīgās relīzes, būs nolemts miskastei.
Materiālam ir jābūt sensacionālam, vai vismaz interesantam uz citu līdzīgo fona, lai kāds par to vispār sāktu interesēties. Jūs teiksiet, ka jūsu materiāls tāds ir, bet neviens vienalga par to neraksta. Arī to var ārstēt. Palasiet ziņu aģentūras LETA preses relīžu listi (ko lasa visi žurnālisti), un paanalizējiet, cik ļoti jūsu ziņa ir pārāka un ievērojamāka par citām līdzīgām ziņām. Kuru no šīm ziņām jūs lasīsiet vispirms, savu, vai tomēr kādu citu? Un, ja jūsu galvas vietā nav spainis, sapratīsiet, kāpēc neesat numur viens.
Kāpēc es nezvanu žurnālistiem?
Man bieži saka tā: “Tu pazīsti žurnālistus un tāpēc viņi raksta par to, ko tu gribi.” Nekā tamlīdzīga. Jā, es pazīstu dažus žurnālistus. Varbūt pat vairāk nekā dažus. Taču tas man nekad vēl neko nav palīdzējis iedabūt presē. Jā, var piezvanīt un pamudināt pazīstamu žurnālistu pievērst uzmanību jūsu informācijai. Taču, ja ziņa izrādīsies slikta vai nekvalitatīva, es pazaudēšu savu reputāciju žurnālistu acīs. Tāpēc, ja tas ir iespējams, es izvairos zvanīt žurnālistiem un uzdot jautājumu, kas viņus kaitina visvairāk: “Sakiet, vai jūs saņēmāt mūsu preses relīzi?” Pēc desmitā zvana es droši vien pats atbildētu: “Jā, saņēmām un izdzēsām!”
Tomēr, kā tad panākt, ka tev pievērš uzmanību? Ļoti vienkārši. Tā vietā, lai traucētu ar saviem zvaniem cilvēkus darbā, es sēžu un lauzu galvu par to, kā padarīt savu materiālu interesantu. Tas nav viegli, bet tas ir vienīgais ceļš. Ir bijis arī tā, ka nosēdi pamatīgu laiku pie ziņas, kuru beigās nopublicē tikai kaut kāds mazs portāliņš. Taču es tāpēc nevainoju žurnālistus. Es vienkārši noskurinies, noskaidroju, kas par vainu bijis manam materiālam, un strādāju tālāk.
Ir arī objektīvi iemesli
Katram portālam, žurnālam vai avīzei ir sava dienas kārtība. Piemēram, ikmēneša žurnāli plāno rakstu tēmas vairākus mēnešus, ja ne pat gadu uz priekšu. Nedēļas žurnāli un avīzēs, nedēļām uz priekšu. Tas nebūt nenozīmē, ka jūsu rakstīto informāciju nopublicēs pēc mēneša vai gada. Tomēr ir jāsaprot, ka materiālam, ko piedāvājat presei, ir jābūt visnotaļ ievērojamam, lai avīze atteiktos no kādas plānotās publikācijas, un tā vietā ievietotu jūsu rakstu.
Parasti, starp žurnālistiem ir sadalītas tēmas, par kurām viņi raksta. Tāpēc, ja jūsu ziņa par ekonomiku nokļūs pie žurnālista, kas raksta par izklaidi un smalkajām aprindām, tā diez vai tiks publicēta. Un arī te nav nekādas sazvērestības. Vienkārši vajag parūpēties, lai ziņa nokļūst pie pareizā adresāta. Tiesa man reiz gadījās, ka informācija, kuru biju gatavojis turpat vai trīs mēnešus, gandrīz netika publicēta, jo tajā vienkārši pārklājās tēmas. Raksts bija par medicīnu, tehnoloģijām un politiku. Kā es vēlāk noskaidroju, žurnālisti to vienkārši neuzskatot par savu tēmu, pārsūtīja saviem kolēģiem. Respektīvi – tie, kas rakstīja par politiku, uzskatīja, ka informācija ir tiem, kas raksta par medicīnu vai tehnoloģijām, bet tie, kas rakstīja par medicīnu, uzskatīja, ka materiāls domāts tiem, kuri raksta par tehnoloģijām vai politiku. Tā mans materiāls cirkulēja apkārt, kamēr beidzot atrada adresātu (te nu jāatzīstas, tiešām nācās zvanīt un pārliecināt). Tomēr, šādi negadās bieži.
Epilogs, jeb kāpēc es to visu rakstu?
Kā jau minēju raksta sākumā, man vienkārši ir apnicis visu šo katru reizi stāstīt, kad dzirdu diletantu lamas, kas adresētas presei. Un tāpēc būdams godprātīgs sliņķis es uzskatu, ka labāk ir vienu reizi uzrakstīt un vērsties pie lielākas auditorijas, nekā desmit reizes pastāstīt savu viedokli dažiem cilvēkiem. Savukārt “publicitātes kārajiem” varu vienīgi ieteikt vērsties pie attiecīgā speciālista, kas par atbilstošu samaksu jums palīdzēs. Vai arī, bruņojoties ar speciālo literatūru un pacietību, strādāt pie sava literārā stila un “žurnālista ožas”.
