Kādam jābūt lobēšanas likumam

Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) kādu laiku atpakaļ ir sagatavojis koncepciju par “Lobēšanas tiesiskās reglamentācijas nepieciešamību Latvijā” un šobrīd veic sabiedrisko apspriešanu. Atbildot uz KNAB priekšnieka aicinājumu iesaistīties šīs koncepcijas apspriešanā, nolēmu savu viedokli paust ne tikai Loskutova kungam, bet vienlaikus arī plašākai sabiedrībai. Turklāt, ļoti iespējams, ka man šādi izdosies uzrunāt arī tos, kas vēlāk nodarbosies ar lobēšanas likuma izstrādi un pieņemšanu.

Tātad, kādam būtu jābūt jaunajam lobēšanas likumam no sabiedrisko attiecību kompānijas viedokļa?


Cik zinu, uz šodienu ir izdomāti trīs veidi, kā varētu tikt reglamentēta lobēšana Latvijā. Tie ir, pieņemt likumu, veikt labojumus jau esošajos normatīvajos aktos vai regulēt lobēšanu ar valsts iestāžu ētikas kodeksu palīdzību.

No visiem šiem variantiem, es viennozīmīgi nosliecos par labu likumam. Vispirms jau tāpēc, ka likumam ir augstāks juridisks spēks. Bez tam, ja kaut kas ir definēts likumā, tas ir skaidri aprakstīts vienā dokumentā, nevis “izmētāts” pa dažādiem normatīvajiem aktiem. Ja likuma vietā būs kaut kādi ministru kabineta noteikumi, vai vēl kādi brīnumi (piemēram, speciāli ētikas kodeksi pie valsts iestādēm), tas sarežģīs procesu un atkal sāksies nevajadzīgas diskusijas. Kaut vai par to, vai šajos normatīvajos aktos nav iestrādāti kādi “zemūdens akmeņi”, un, “vai tik atkal kaut kas netiek slēpts?” Manuprāt, lobēšanas likumam ir jābūt vienkāršam, skaidram un viennozīmīgi interpretējamam, lai izvairītos no jelkāda veida spekulācijām.

Otrkārt, KNAB izstrādātajā koncepcijā ir ļoti liela uzmanība pievērsta vienota lobētāju reģistra izveidošanai. Ir runa par to, ka visiem lobētājiem vajadzētu reģistrēties, bet visām amatpersonām atskaitīties, ar kādiem lobētājiem un kādā sakarā tās ir kontaktējušās.

Piekrītu, ka tas ir vajadzīgs. Taču man īsti nav skaidrs, kāds labums būs pašiem lobētājiem no šī reģistra. Es saprotu, ka reģistrētajiem lobētājiem tiks pievērsta daudz lielāka uzmanība no drošības iestāžu (un galvenokārt KNAB) puses. Un no tā, protams, iegūs valsts. Tomēr man kaut kā gribētos, lai valsts padomātu ne tikai par sevi, bet arī par tiem labumiem, kurus no šī reģistra varētu gūt tajā reģistrētie lobētāji.

Piemēram, man kā lobētājam pašlaik nav nekādas garantijas, ka ejot pie valsts vai pašvaldību amatpersonas, es tikšu uzklausīts. Tik pat labi ierēdnis var nozīmēt tikšanos pēc trīs mēnešiem vai vispār atteikties mani pieņemt, argumentējot, ka viņam tam nav laika. Savukārt, būtu pavisam cita lieta, ja lobēšanas likumā būtu paredzēts, ka amatpersonas vai ierēdņa pienākums ir uzklausīt reģistrētos lobētājus. Turklāt darīt to, piemēram, ārpus rindas kārtībā. Šādā gadījumā es pats būtu ieinteresēts pēc iespējas ātrāk reģistrēties, lai saņemtu zināmas priekšrocības.

Respektīvi – likumam ir jābūt tādam, kas paredz nevis sankcijas un sodus, bet gan aizsargā un motivē lobētājus strādāt legāli. Lobēšana ir pilsoniskās sabiedrības instruments, ar kura palīdzību dažādas ieinteresētās grupas panāk sev vēlamus lēmumus. Nereti, pateicoties tieši lobētāju pūliņiem tiek sakārtotas nozaru likumdošanas un citi normatīvie akti. Tāpēc es uzskatu, ka lobētāji ir pelnījuši cienīgu attieksmi pret sevi, kurai ir jābūt nostiprinātai likumā.

Visbeidzot, būtu ļoti nopietni jāapdomā pats lobētāju reģistrācijas mehānisms. Jo, cik noprotu, šobrīd ir paredzēts radīt tādu sistēmu, kas lobētājiem uzliks par pienākumu reģistrēties, norādot savas darbības interešu loku. Es saprotu, ka, piemēram, būvnieku asociācijai nebūs problēmu norādīt, ka tās interesēs ietilpst viss, kas saistīts ar būvniecības normatīvajiem aktiem. Taču, kā būt ar sabiedrisko attiecību kompānijām? Mēs nevaram zināt, kāds klients, ar kādu jautājumu un kurā brīdī pie mums ieradīsies. Pieļauju, ka reģistrācijas process aizņems kādu laiku. Tāpēc tas varētu kavēt mūsu darbu, ja uzsākot sadarbību ar jaunu klientu, nāksies vēl papildus kaut kur skriet un reģistrēties.

Es šajā situācijā piedāvātu sekojošu risinājumu. Uzlikt par pienākumu lobētājiem reģistrēties kā tādiem. Taču darbības nozares norādīt tikai tad, kad sākas darbs pie reāliem projektiem. Manuprāt, ļoti lieliska sistēma ir izdomāta ar VID elektronisko atskaišu iesniegšanu. Tu vienu reizi noslēdz līgumu par to, ka finanšu atskaites iesūtīsi elektroniski, un pēc tam pat nav jātērē laiks, lai brauktu uz attiecīgo VID nodaļu (uzņēmēji sapratīs, par ko es runāju). Iespējams, ka līdzīgu sistēmu vajadzētu ieviest arī saistībā lobētāju reģistru. Lobētājs vispirms iereģistrējas, bet pēc tam tikai elektroniskā formā norāda, kurā brīdī ar kādiem jautājumiem ir sācis strādāt. Šāda sistēma būtu ātra un efektīva.

Tas arī pagaidām viss, ko šobrīd varu teikt lobēšanas sakarā. Ceru, ka man ir izdevies viest zināmu skaidrību par to, kādu lobēšanas likumu vēlētos redzēt vismaz viena no sabiedrisko attiecību kompānijām. Tāpat ceru, ka neesmu vienīgais, kas izteiksies par šo koncepciju, jo lobēšanas tiesiskā reglamentācija ir lieta, par kuru nopietni vajadzēja domāt jau sen.