„Smadzeņu skalošana” ir valsts pienākums


Man atrakstīja žurnāliste Ilze Vainovska no laikraksta “Kursas laiks”, kas bija noraizējusies, ka 18. novembris un citi Latvijas svētki ir kļuvuši gandrīz vai par tādu kā katra iedzīvotāja privātu darīšanu. Neesot vairs tās kopības sajūtas, kas bija pirmajos atjaunotās neatkarības gados, un tās izpratnes par svētkiem, kas bija vēl padomju laikos. Viņa savā vēstulē jautāja: “Kāpēc Lāčplēša diena un Latvijas dzimšanas diena neienāk veikalos tikpat strauji kā “Helloween”, Valentīna diena vai citi līksmi svētki, kuriem nav nekāda sakara ar mūsu valsti?” Un tiešām, šis jautājums man lika aizdomāties – kāpēc bez maz vienīgais mūsu valsts patriots ir Raivis Dzintars?

Manuprāt, politiķi Latvijā vēl nav sapratuši, ka “smadzeņu skalošana” nācijai ir valsts un nevis sabiedrības pienākums. Patriotisms nerodas pats no sevis. Ja tāds ir vajadzīgs, tad tas ir jāiekaļ. Cits jautājums – vai patriotisms tiešām ir vajadzīgs?

Paskatīsimies. Kas ir valsts klients? Tas ir iedzīvotājs, kas dzīvo valsts teritorijā, strādā un maksā nodokļus. No tā veidojas valsts peļņa. Un kā ikvienā normālā biznesā, klienta lojalitāte ir ieinteresētās puses (peļņas guvēja) problēma. Cilvēki saka, mūsu nodokļi ir pārāk lieli, un tāpēc mēs tos nemaksājam. Bet nodokļi ASV un Zviedrijā, iespējams, ir daudz lielāki, un tur viņus maksā!

Negribu strīdēties ar cilvēkiem, kas par ekonomiku saprot vairāk nekā es. Taču, manuprāt, problēma nav vis tikai nodokļu lielumā. Problēma ir mūsu attieksmē pret valsti. Mēs negribam maksāt nodokļus, jo valsts nav spējusi radīt pārliecību, ka tas ir jādara mūsu pašu labā. Tās pāris nožēlojamās reklāmas, kur autobuss apstājas noasfaltēta ceļa galā, lai izlaistu pasažierus, kuriem tālāk jādodas ar kājām vai ēzelīti, jo nav pieticis naudas ceļu izveidošanai, nav risinājums. Valsts nav diedelnieks, kas stāv pie centrālās stacijas tuneļa. Un tāpēc tai nav jādiedelē nauda no iedzīvotājiem. Cilvēkiem ir jābūt lepniem, ka viņi dzīvo šajā valstī, un ka viņiem ir iespēja te maksāt nodokļus. Jautājums ir, kā to panākt. Visi zina, ka Zviedrijā ir milzīgi nodokļi, bet visi arī zina, ka tur ir milzīgas sociālās garantijas, bezmaksas izglītība, un iespēja saņemt adekvātu algu.

Mēs runājam par Latvijas tēlu pasaulē. Bet galvenie Latvijas tēla veidotāji ir mūsu pašu cilvēki. Šie cilvēki bēg no Latvijas uz Īriju, Lielbritāniju un citām valstīm, un stāsta, ka viņi negrib te dzīvot. Savukārt, dzīvot viņi te negrib, jo neredz šajā valstī nekā vērtīga, pie kā būtu vērts turēties.

Taču vienīgā vērtība, ko kāda valsts vispār var “pārdot” saviem iedzīvotājiem – tas ir “patriotisms”, kas pie mums jau ir kļuvis gandrīz vai par katra personisko darīšanu.

Jūs jautāsiet kāds tam ir sakars ar sabiedriskajām attiecībām? Vistiešākais.

Ar patriotisma ieaudzināšanu nav jānodarbojas vis sabiedriskām organizācijām vai politiskām partijām. Ar to pat nav jānodarbojas pašai valstij. Patriotisma ieaudzināšana ir profesionāļu, PR kompāniju, kā arī citu līdzīgu speciālistu kompetence. Ar to ir jānodarbojas cilvēkiem, kuri izprot masu psiholoģijas mehānismus un zina, kas ir kvalitatīva propaganda. Jā, tā nav mana pārskatīšanās vai neuzmanības kļūda. Es nosaucu vārdu “propaganda”. Tas ir tieši tas, kas šodien pietrūkst Latvijas valstij. Propaganda ir instruments, ar kuru ieaudzina patriotismu. To jau divdesmitā gadsimta sākumā atzina “sabiedrisko attiecību” (public relations) izgudrotājs Edward Bernays, kurš ar šo jēdzienu aizstāja vārdu “propaganda”, lai “smadzeņu skalošanu” padarītu pieņemamu tā laika ASV sabiedrībai.

Mums ir vajadzīgs tieši tas pats. Skaisti pārsaukta propaganda, kas Latvijas iedzīvotājiem stāsta, kāpēc viņiem ir jābūt mūsu valsts patriotiem. Kas ir tās vērtības, par kurām mums vajadzētu stāvēt un krist. Un stāstīt to vajag tieši mums, nevis taisīt reklāmas, kurās par Latviju varēs uzzināt, tikai tad, ja atbrauks uz apskatīsies. Uz ko tad te skatīsies? Uz cilvēkiem, kuri bēg no Latvijas?

Patiesībā, mums pat ir skaisti nosaukta institūcija, kurai ar to vajadzētu nodarboties. Tas ir “Latvijas institūts”. Jautājums ir kāpēc šis “institūts” ar to nenodarbojas? Ja “nevar pavilkt”, tad varbūt tas uzdevums ir jāuztic kādai kompetentākai institūcijai. Iespējams to varētu nodot pat privātajam sektoram. Piemēram, sabiedrisko attiecību kompānijām, kuru piedāvājumus tad arī “institūts” varētu izvērtēt. Ja ne kā savādāk, tad vismaz tā to jautājumu varētu risināt.