Latvija pārņem skandināvu pieredzi atjaunojamo energoresursu apguvē


Otrdien, 29. septembrī, Rīgā noritēja vērienīga konference par atjaunojamo energoresursu apguves veicināšanu Latvijā. Konferenci organizē Eiropas reģionālā attīstības biedrība (ERAB) un tajā tika aplūkota dažādu valstu atjaunojamo energoresursu nozares atbalsta instrumenti.

Tā kā Rīgas konference iezīmē jaunas perspektīvas atjaunojamo energoresursu ražošanai Latvijā, to atklāja LR Saeimas deputāts un enerģētikas apakškomisijas sekretārs Andis Kāposts. “Šī konference ir lielisks piemērs tam kā nevalstiskās organizācijas pilda atsevišķu ministriju funkcijas. Nevajag mēģināt izgudrot jaunu “divriteni”, kad to kāds jau izgudrojis pirms mums. Turklāt vēl Eiropā. Tikai analizējot citu valstu pieredzi, ar ko jau sākotnēji būtu bijis jāsāk Latvijas ministrijām, mēs varam domāt par sekmīgu atjaunojamo energoresursu politiku Latvijā. Nemaz nerunājot par darba vietām un perspektīvām, ko šāda politika radīs mūsu iedzīvotājiem,” saka Kāposts.

Plānots, ka konferences darba rezultāti un secinājumi ar konkrētiem turpmākās rīcības ieteikumiem tiks apkopoti un iesniegti Zemkopības, Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu, Ekonomikas un Vides ministrijās.

ERAB valdes loceklis Niks Šeffers uzskata, ka uzsāktais projekts, nākotnē varētu veicināt Latvijā īpaši labvēlīgus apstākļus enerģijas ražošanai no atjaunojamiem resursiem. Biedrības vadītājs ir pārliecināts – mūsu valsts var kļūt par vienu no vadošajām Eiropā alternatīvās enerģijas iegūšanas jomā. Tiesa, pagaidām Latvija atjaunojamo energoresursu sfērā nav attīstījusies līdzvērtīgi citām ES valstīm. Kā galvenos iemeslus viņš min – nesakārtotu nozares likumdošanu, valsts nepietiekamo atbalstu ražotņu attīstībai un uzņēmēju vājo pieredzi dažādu atjaunojamo energoresursu ražošanā un izmantošanā.

Savukārt deputāts Andis Kāposts norāda, ka pašlaik Latvijai nav vienotas stratēģijas un likumiskās bāzes vēja, saules, zemes siltuma, biomasas un citu alternatīvās enerģijas ieguves veidu izmantošanai, kaut gan citu valstu praksē tas nav nekāds jaunums. “Protams, veicot noteiktas izmaiņas likumdošanā un adaptējot citu valstu pieredzi, var rasties lieliska iespēja veiksmīgāk nekā līdz šim attīstīt jaunu un perspektīvu nozari. Tas nākotnē ļautu ne tikai ietaupīt, bet arī izveidot tautsaimniecības nozari, kas nestu Latvijai reālu peļņu,” uzsver deputāts.

Latvija no atjaunojamiem resursiem patlaban iegūst vairāk nekā 36,5% elektroenerģijas. Tomēr realitātē minētais skaitlis ir mānīgs. Liela daļa šīs enerģijas tiek saražota izmantojot pagājušā gadsimta mantojumu – trīs Daugavas hidroelektrostacijas.

Sakarā ar Eiropas Komisijas jaunajām prasībām vēl vairāk tiek sarežģīta situācija. Ir noteikts, ka līdz 2020. gadam Latvijā jāpanāk 44% atjaunojamo energoresursu izmantošanu no kopējā elektroenerģijas patēriņā. Kā arī pieprasīts par 20% samazināt CO² izmešu daudzumu.

Lai objektīvi varētu izvērtēt paveikto atjaunojamo energoresursu ražotņu attīstību Latvijā, kā piemēru var minēt Vāciju. Tur pašlaik darbojas ap 5000 biogāzes ražotnes, kas izmanto mājlopu kūtsmēslus, augkopības blakus produkciju un pārtikas rūpniecības atkritumus. Savukārt Latvijā darbu sākusi tikai viena ražotne Vecaucē, kas nav pat komercuzņēmums, bet gan tikai Latvijas Lauksaimniecības universitātes (LLU) struktūrvienība.

Uzsākto darbu Šeffers vērtē atzinīgi, uzsverot, ka kopējo situāciju valstī ar atjaunojamo energoresursu ražotnēm iespējams ievērojami uzlabot, izpildot dažus priekšnosacījumus. “Pirmkārt, balstoties uz citu valstu pieredzi jāiekļauj likumdošanā tās normas, kas sekmētu labvēlīgus apstākļus nozares attīstībai. Otrkārt, jāapzina tie tehnoloģiskie risinājumi atjaunojamo energoresursu ieguves jomā, ko varētu pielietot Latvijā. Treškārt, jāinformē vietējie uzņēmumi un sabiedrība par atjaunojamo energoresursu ražošanas iespējām,” saka Niks Šeffers, norādot, ka tieši to arī viņa vadītā biedrība ar savu darbību šobrīd mēģina panākt.