Turpat vai ikviens, kas kaut reizi ir mēģinājis uzrakstīt kādu rakstu un publicēt to internetā, noteikti ir saskāries ar negatīviem komentāriem. Vieni to uztver normāli, kā blakus parādību gūtajai publicitātei, bet citi atkal pārdzīvo par to, kas sakomentēts. Tā kā internets un dažādi sociālie mediji mūsu dzīvē ieņem arvien lielāku lomu un prasa no mums arvien vairāk privātā laika, es gribētu padalīties ar dažiem tīri profesionāliem secinājumiem un novērojumiem par šo elektroniskās komunikācijas fenomenu.

Vispirms jau ne vienmēr negatīvi komentāri nozīmē arī negatīvu publicitāti. Drīzāk gan otrādi, jo, kā parasti saku saviem klientiem, daudz lielāka loma ir komentāru skaitam, nevis to saturam. Tas ir tādēļ, ka komentāru skaits atspoguļo rezonansi sabiedrībā (vai vismaz konkrētā medija lasītāju vidū), ko attiecīgi izraisījis konkrētais raksts, bet to saturs lielā mērā ir vien spogulis komentētāju zināšanām, izpratnei par konkrēto problēmu un viņu vispārējam intelekta līmenim.

Kas ir šie “ķengu komentētāji”?

Vēl tikko lasīju rakstu, kur kāds asprātis bija iekomentējis salīdzinoši maigi: “Raksts bez satura, tikai dedzīga žults…” Tas man iekrita acīs, jo esmu ne reizi vien redzējis līdzīgus un arī daudzkārt stiprākos vārdos izteiktus komentārus pat par satura ziņā ļoti interesantām publikācijām (pie kādām nešaubīgi piederēja arī šī konkrētā) un tāpēc mani vienmēr ir interesējis, kas ir šie “tukšpauri”, kuri tādus komentārus raksta.

Labi, pieņemsim, ka komentāra “raksts ir vājš, bet autors ir muļķis” rakstītājs arī vēlas tādā veidā paust savu nicīgo attieksmi pret konkrēto cilvēku, kas patērējis laiku un spēkus, lai publiskotu savu viedokli (pat ja arī viņš būtu tas vislielākais nelietis uz pasaules). Bet vai tiešām šo ķengājošo komentāru autori cer, ka es tagad izlasīšu to komentāru un patiešām noticēšu, ka raksts ir vājš, bet autors tik tiešām ir muļķis! Piedodiet, bet nē, jo es drīzāk padomāšu, ka muļķis ir komentētājs. Vēl vairāk – tā nedomāšu tikai es. Tā domās lielākā daļa lasītāju! Un jo vairāk būs šādu komentāru, jo ar lielāku interesi es izlasīšu to rakstu. Principā taču tas nozīmē tikai vienu – autors kaut kur ir trāpījis naglai uz galvas, un tāpēc vien jau ir uzmanības cienīgs.

Tomēr, papētot šo lietu dziļāk, es atklāju, ka izklaides portāls “Mango” vēl 2010.gada vidū ir veicis savu pētījumu, vēršoties pie psihologa-konsultanta, lai noskaidrotu, kas tad cilvēkus mudina rakstīt negatīvus komentārus internetā. Izlasot rakstu “Kāpēc interneta komentāri ir negatīvi“, ikviens interesents var iepazīties ar to plašo psihisko noviržu un kompleksu kopumu, kas pēc aptaujātā psihologa domām liek cilvēkiem to darīt. Tur minēti gan cilvēki, kuriem ir liegta pilnvērtīga pašrealizācija, gan sociāli mazaktīvi cilvēki, gan cilvēki, kuriem ir problēmas saskarsmē reālajā pasaulē un kuru viedoklis citiem ir mazsvarīgs, gan arī tādi, kuri ir neapmierināti ar savu intīmo dzīvi un ir ar zemu pašvērtējumu, tādi, kas aizvainoti uz dzīvi, un tādi, kas komentē situācijas, kuras tuvas viņu personīgās dzīves traģēdijām. Īsi sakot – izlasot šo sarakstu, es uzreiz piedevu visiem saviem pāri darītājiem interneta komentāru pasaulē un nolēmu piedot arī turpmāk, jo viņu problēmas šķita lielākas par manējām. Un ja to risināšanā var palīdzēt manis ķengāšana, tad lai jau raksta cik lien.

Protams, neiztikt arī bez vēl divām grupām. Proti, bērniem, kuri nu jau līdz ar pirmajiem vārdiem mācās arī spiest pirmās datora klaviatūras pogas, un politiskajiem “komentētājiem”, kurus, starp citu, arī var pieskaitīt pie tādiem kā lieliem bērniem. Tiesa, to var darīt tikai gadījumos, ja viņi raksta aiz patiesas pārliecības un ticības, nevis īpaši apmaksāta vai partejiski organizēta pasūtījuma priekšvēlēšanu laikā. Nevienā no šiem gadījumiem jūs viņus nepārliecināsiet par savu taisnību, jo pirmajā gadījumā viņi tic sava viedokļa pareizībai, bet otrajā gadījumā viņiem par šo viedokļa pareizību maksā. Tomēr tas nebūt nenozīmē, ka jūs nevarat pārliecināt citus sava raksta lasītājus. Un par to mēs mazliet zemāk arī runāsim.

Anonimitāte ir tikai šķietama

Ikvienam komentētājam gan derētu atcerēties, ka anonimitāte internetā ir tikai šķietama, jo principā ar attiecīgu policijas vai tiesas lēmumu var tikt atklāta ikviena šāda anonīmā komentētāja IP adrese un arīdzan personība. Protams, tas notiks tikai izmeklēšanas vai tiesas vajadzībām un vienīgi gadījumā, jā kāda no tiesībsargājošajām iestādēm saskatīs likumpārkāpumu komentētāja darbībās, bet teorētiski tas ir iespējams (un gan jau, ka praktiski arī).

Man personīgi ir zināmi divi šādi gadījumi. Vienā gadījumā jau labu laiku atpakaļ tika ierosināts kriminālprocess pret kādu “Latvenergo” darbinieci, kura savā darba laikā, darba vietā un no darba vietai piederoša datora, būdama krieviete pēc tautības, bija rakstījusi naidu kurinošus komentārus pret latviešiem. Šķiet, ka šo pārkāpumu atklāja Drošības policija. Nepateikšu tagad precīzāk, ar ko tas viss beidzās, bet skandāls medijos bija liels un sašutums sabiedrībā arīdzan.

Otrs gadījums bija salīdzinoši nesen, kad par tikko mirušā mūziķa Mārtiņa Freimaņa pusmāsu un pamāti internetā parādījās ķengas un visādi šausmu stāsti, ka bez maz vai viņas abas savu radinieku pašas arī ir novedušas līdz nāves gultai. Bijuši pat draudi ar “linča tiesu”. Kad izmisusī pamāte darīja plašākai sabiedrībai zināmu, ka ir vērsusies policijā ar iesniegumu pret melīgo baumu izplatītājiem, pāri darītājas (kas man par lielu brīnumu izrādījās tieši sievietes) sāka bombardēt viņas un meitas “draugiem.lv” profilus ar atvainošanās vēstulēm un skaidrojumiem, kādēļ tā nesmuki darījušās.

Attaisnojumi (vismaz tie, par kuriem runāja mediji), protams, bija naivi un smieklīgi, bet tā vismaz bija kaut kāda atvainošanās. Šķiet, ka lieta ar to arī beidzās, jo mūziķa radinieces acīm redzot saprata, ka viena liela daļa no komentētājām ir tā vai citādi normālas sievietes, kas vienkārši pakļāvušās mirkļa vājumam un mēģinājušas izgāzt dusmas uz kādu citu par nule kā zaudēto mūzikas elku. Kurš gan šādās situācijās var būt vēl vainīgāks par kādu citu sievieti, kas kārotā elka sirdī ieņem kaut nicīgu daļu no tās vietas, ko, lai gan tikai savos sapņos un alkās, cer aizpildīt kaislīgās mūziķu fanes?

Rīkoties var dažādi

Pirmkārt, jau vajadzētu priecāties, jo tieciet man, ja kāds ir papūlējies, lai uzrakstītu ķengas tieši par jums, tad tas jau ir pirmais solis, lai kļūtu par sabiedrībā atpazīstamu personu. Kāds jūs ir ievērojis! Un ne tikai ievērojis, bet vēl arī patērējis laiku, lai izdomātu kaut ko sevišķi riebīgu. Protams, tas “riebīgais” vienmēr ir atkarīgs tikai un vienīgi no negatīvā komentētāja fantāzijas lidojuma, bet jo dziļuma ziņā “riebīgāks” un saturīgāks ir komentārs, jo lepnāki par sevi varat būt. Komentētājs nav muļķis un vēlas jums to parādīt!

Otrkārt, jūs, protams, varat vērsties policijā, bet kā man laipni paskaidroja Valsts policijas sabiedrisko attiecību nodaļā (kur vērsos pēc padoma gatavojot šo rakstu), tad diez vai tiks ierosināts kriminālprocess, ja uzrakstīsiet iesniegumu ar savām pretenzijām par komentāru no sērijas “raksts ir tukšs, bet tā autors ir muļķis”. Ticamāk gan, ka policisti iesniegumu pieņems, bet palūgs jums ievilkt elpu un izdzert vienu glāzi nomierinošas tējas. Tomēr tā būs ne vienmēr. Ja kaitējums ir nopietns un tik tiešām ir aizskarta cieņa un gods, tad policisti, protams, nāks talkā un lietu izmeklēs. Un arī tad, ja viņi to nedarīs, pietiekami enerģiskam “ķengātāju medniekam” ir iespēja lēmumu pārsūdzēt dažādās augstākstāvošās instancēs.

Treškārt, jūs varat saņemt drosmi un atbildēt ķengātājam, kas vislabāk patīk man pašam. To var izdarīt divējādi – atklāti vai anonīmi. Tiesa, es nekad neesmu varējis saprast tos cilvēkus, kas sēž un paši raksta anonīmus komentārus pie saviem rakstiem. Tā taču ir lieliska iespēja, atbildēt komentētājam no sava vārda un turpināt rakstā iesākto domu! Šodien ir pietiekami labas iespējas identificēties gan caur savu “draugu”, “twitter” vai “facebook” profilu, lai varētu diskutēt atklāti.

Tomēr, ja esat pietiekami drosmīgs vai drosmīga, lai atbildētu saviem ķengātājiem atklāti, ir jārēķinās, ka viņi jums visdrīzāk anonīmu atbildi parādā nepaliks. Un tā kā nav izslēgts, ka kāds no tiem “anonīmajiem” ir jums labi pazīstams cilvēks, varat sagaidīt arī piezīmes no savas privātās dzīves. Tāpēc, ja gribat publiskā interneta diskusijā uzvarēt savus oponentus, es ieteiktu bruņoties ar pacietību un atcerēties vienu galveno “zelta likumu”. Jums nav jāmēģina par sava viedokļa pareizību pārliecināt ķengātājs, jo tas visdrīzāk nav iespējams. Bet ja jūs atbildot ķengātājam pārliecināsiet pārējos sava raksta un komentāru lasītājus (un pie tam vēl to izdarīsiet pieklājīgā formā), tad tā jau būs liela uzvara.

Cilvēki nav tik dumji, lai neprastu atšķirt normālu viedokli no provokācijas vai ķengas. Tāpēc viss, ko vajag izdarīt, ir parādīt, ka esat cienīgi, lai par jums domātu labu. Pat tad, ja ķengu komentāros uzrakstītais par jums ir tikai un vienīgi slikts!

Šīs ir mūsu kompānijas vadītāja Jāņa Riņķa atbildes uz portāla “7guru.lv” savulaik uzdotajiem jautājumiem par “melno PR” jeb tā dēvētajām “melnajām sabiedriskajām attiecībām”. Uz šo atbilžu pamata “7guru.lv” tapa raksts ar nosaukumu “Melnais PR Latvijā ir modies kliedziens un divu gājienu dambrete“. Taču tā kā šajā rakstā tika intervēti arī daudzi citi sabiedrisko attiecību speciālisti, tad visas Jāņa Riņķa atbildes pilnā apjomā var izlasīt tikai te:

Ko Jūs saprotat ar jēdzienu “melnais PR”?

JR: Manuprāt, jēdziens “melnais PR” ir nācis no Krievijas, kur cilvēki ir raduši saukt lietas īstajos vārdos. Krieviem var pārmest daudz ko, bet tikai ne tik lielu divkosību kāda rietumos valda jau gadu tūkstošiem. To, ko Krievijā sauc par “melno PR”, rietumos maskē zem visdažādākajiem nosaukumiem, lai gan šī komunikācijas veida saturs jau no tā nemainās. Piemēram, ja Krievijā savā starpā karos divas veļas pulveru ražotāju firmas, tad viena no tām samaksās vairākiem laikrakstiem (maksāt žurnālistiem par publikācijām, starp citu, ir pilnīgi normāla prakse Krievijas mediju un PR tirgū), lai tie uzraksta negatīvu rakstu sēriju par konkurenta ražoto pulveri. Piemēram, ka no tā metas ādas slimības. Tas būs tāds primitīvs melnais PR kā mums to mācītu skolā. Bet, ja tieši tādi paši veļas pulveru ražotāji karotu savā starpā kādā no Eiropas valstīm vai ASV, tad to pašu lietu darītu mazliet savādāk.

Teiksim tā, vispirms tiktu radīta it kā neatkarīga sabiedriska organizācija, kas it kā cīnās par veļas pulveru patērētāju tiesībām (kaut gan to patiesībā finansētu kāda no konkurējošajām organizācijām). Tad šī sabiedriskā organizācija kaut kādā laika periodā pacenstos izveidot sev kompetenta eksperta tēlu veļas pulveru ražošanas jomā. Un tikai tad izrādītos, ka šī “kompetentā” organizācija ir veikusi pētījumu, kurā atklāts, ka konkrētais konkurenta veļas pulveris (vai vēl labāk – konkrētā ražotāja produkcija) satur “vielas, kas izraisa ādas slimības”. Tad ar dažādu it kā neatkarīgu mediju (piemēram, blogeru un twitter’otāju) starpniecību šī “sensacionālā” informācija tiktu novadīta medijiem un sabiedrībai. Protams, ka minētā sabiedriskā organizācija, kas it kā cīnās par veļas pulveru patērētāju tiesībām, darīs visu, lai noslēptu savu saistību ar uzņēmumu, kurš patiesībā ir apmaksājis atmaskojošo pētījumu. Un ļoti iespējams, ka tas arī nostrādās un cilvēki tam visam noticēs. Tiesa, krievi to sauks par “melno PR”, bet, piemēram, amerikāņi par “cīņu par patērētāju tiesībām”. Taču būtība jau no tā nemainīsies. Abos gadījumos būs izplatīta viena un tā pati ziņa. Proti, ka tas un tas veļas pulveris izraisa ādas slimības.

Vai, jūsuprāt, Latvijā izmanto melno PR? Ja izmanto, vai varat nosaukt kādus piemērus?

JR: Latvijā melno PR izmanto ļoti daudz. Protams, galvenokārt politikā, bet ir arī savādāki veidi. Piemēram, ar melnā PR palīdzību var izdarīt spiedienu uz tiesu, noskaņot sabiedrību pret kādu ierēdni vai iestādi, izveidot uzņēmumam negatīvu tēlu utt. Interesanti, ka vislielākie melnā PR taisītāji pie mums ir nevis sabiedrisko attiecību speciālisti (kam, šķiet, ka tādiem vajadzētu būt), bet gan tieši atsevišķi žurnālisti un dažkārt pat mediji, kuriem patiesībā vajadzētu nodarboties ar šī paša melnā PR atmaskošanu un objektīvas informācijas pasniegšanu sabiedrībai.

Tā, piemēram, Lato Lapsas darbību, izdodot it kā atmaskojošas grāmatas par Šķēli, Lembergu vai Šleseru tieši pirms Saeimas vēlēšanām, var nosaukt gan par “rokošo žurnālistiku” (kā to patīk dēvēt pašiem žurnālistiem), gan arī par melno PR pret šiem konkrētajiem politiķiem. Tieši tāpat ir ar raidījumu “Nekā personīga”, laikrakstu “Diena” Ēlertes laikā un citiem līdzīgiem projektiem. No vienas puses tas viss izskatās pēc nezin kādu noziegumu un noziedznieku atmaskošanas ar sabiedrībā pazīstamiem žurnālistiem priekšgalā, bet no otras puses mēs varam saskatīt ļoti skaidru tendenci, kas aiz visām šīm “izmeklēšanām” liek saskatīt vienu konkrētu pasūtītāju. Proti, to, kam šie visi cilvēki kaut kādā veidā traucē realizēt noteiktas ieceres.

Vai jūs/jūsu aģentūra ir realizējusi kādu “melnā PR” kampaņu?

JR: Mēs to saucam par krīzes komunikāciju, jo krīzes komunikācija ir vajadzīga ne tikai tad, kad būvlaukumā nejauši ķieģelis nosit celtnieku, jo tam nav bijusi galvā ķivere, bet arī tad, ja kādi uzņēmumi sāk cīņu tiesā vai publiskajā telpā. Protams, ka katrai no pusēm komunikācijas lauciņā ir tiesības uz labāko, ko tā var atļauties. Un tas, ka kādam no uzņēmumiem nav iespēju nodrošināt efektīvu komunikāciju un tādā veidā aizstāvēties, nebūt nenozīmē, ka šāda demokrātiska iespēja ir jāatņem otrai pusei. Un, ja mēs melno PR skatām šādā kontekstā, tad man jāatbild, jā, mēs esam to darījuši un darīsim arī turpmāk, ja radīsies vajadzība tādā veidā aizstāvēt mūsu klientus. Tas nenozīmē, ka obligāti ir jāmelo (kā ir ierasts uzskatīt). Es vienmēr esmu teicis, ka meliem ir īsas kājas. Pilnībā pietiek, ja mēs interpretējam faktus mūsu klientu interesēs. Nereti tas var pretiniekam nodarīt daudz lielāku kaitējumu, nekā vienkārša vai sarežģīta melošana.

Man gan jāatzīst, ka, pirms iesaistīties šādās kampaņās, mēs ļoti rūpīgi izvērtējam vai esam “pareizajā” pusē. Ar to saprotot, ka ir ļoti grūti, piemēram, no blēža un krāpnieka uztaisīt godīgu cilvēku. Kaut vai tikai sabiedrības acīs. Toties, atmaskot šādu krāpnieku, kas slēpjas zem godīga cilvēka maskas, ir diezgan viegli (un to mēs labprāt darām). Man jāteic, ka tas pat ir savā ziņā bruņinieciski. Un, ja šāda atmaskošana blēža biznesam nodara kādu kaitējumu, tad man tas šķiet tikai un vienīgi apsveicami. Lai arī to varbūt pats šis blēdis nosauks par melno PR, kas vērsts pret viņu vai viņa uzņēmu, partiju vai ko citu.

Kā jūs vērtējat PR aģentūras/speciālistus, kas veido melnā PR kampaņas?

JR: Tas ir bizness, par kuru maksā labu naudu. Tā saucamā krīzes komunikācijas kampaņa noteikti maksās daudz dārgāk, nekā parasta mediju attiecību kampaņa, jo tā ir saistīta ar zināmiem riskiem. Ne jau vienmēr otra puse sēž rokas klēpī salikusi. Manā pieredzē ir gadījumi kad klientiem, kuru komunikācija ir izrādījusies visnotaļ efektīva, tiek draudēts ar izrēķināšanos. Vienreiz pat bija gadījums, kad kādam klientam pārdūra visas četras mašīnas riepas pēc tam, kad viņš nelikās ne ziņas par draudiem. Tiesa, līdz tādām lietām aiziet ļoti reti, jo pārsvarā jau puses saprot, ka cīņa komunikācijas lauciņā ir tas pats, kas cīņa tiesas zālē, kam vienkārši ir vajadzīgi profesionāli speciālisti, nevis draudi un iebiedēšanas, kas robežojas ar kriminālām darbībām. Piemēram, tajā reizē, kad klientam pārdūra riepas, viņš vienkārši aizgāja uz policiju, kas ierosināja izmeklēšanu pret pusi, kas viņam bija draudējusi. Loģiski, ka pēc lietas ierosināšanas policijā jebkādi draudi vai citas pretlikumīgas darbības no otra uzņēmuma puses tika pārtrauktas. Nevienam taču negribas sēdēt cietumā par lietām, kuras risina pavisam savādākā, piemēram, pārrunu ceļā.

Kāpēc, jūsuprāt, firma “A” izvēlas apmelot firmu “B”, graut tās reputāciju tā vietā, lai līdzekļus izlietotu savām vajadzībām?

JR: Visbiežāk tās ir emocijas. Aizskarta patmīlība vai negodīgas konkurences izraisītas sekas starp uzņēmumiem vai politiskiem spēlētājiem. Tomēr gadās arī, ka tādā veidā puses mēģina iespaidot tiesas, ierēdņus, publiskos konkursus vai citus lēmuma pieņēmējus. Sevišķi, ja tur iesaistīta liela nauda. Ja tās ir emocijas, tad mēs ļoti nopietni iesakām saviem klientiem pārdomāt savu soli, jo informatīvais karš, tāpat kā jebkurš karš maksā naudu, bet negarantē, ka tajā ieguldītie līdzekļi jelkad tiks atgūti. Protams, ja vien tu skaidri nezini, ka tajā uzvarēsi un tas vien jau tev nesīs peļņu. Savukārt, ja tas ir bizness, kur iesaistīta liela nauda, tad šādi apmelošanas pakalpojumi uz kopējās naudas masas fona izskatās pietiekami niecīgi un pietiekami pievilcīgi, lai tos izmantotu pretinieku prestiža graušanai.

Kā Jūs vērtētu vienota PR ētikas kodeksa ieviešanu? Vai, Jūsuprāt, tas varētu mazināt melno PR?

JR: Te vispirms ir jādefinē, ko mēs ar tādu PR ētikas kodeksu saprotam un kādā veidā tas tiks ieviests dzīvē. Vai valstī būs likums, kas aizliegs man saukties par sabiedrisko attiecību uzņēmumu vai speciālistu, ja es neparakstīšu tādu ētikas kodeksu, kurā būs ierakstīts, ka es nedrīkstu būt neētisks un nodarboties ar melno PR? Lūdzu, izdariet tā. Un es nosaukšu sevi par propagandistu, bet savu uzņēmumu pārdēvēšu par “Propagandas Holdingu” un turpināšu strādāt tālāk. Ar to es gribu pateikt, ka nav iespējams izvairīties vai apgriezt lietu dabīgo stāvokli ar kaut kādu papīrīti. Vai tad tāpēc, ka mēs visi, PR speciālisti, tagad draudzīgi parakstīsim dokumentu, kas apliecinās, ka esam ētiski, nozīmēs, ka patiešām tādi esam un pie mums pārstās nākt cilvēki, kas gribēs, lai apkarojam viņu konkurentus? Nē, taču. Tādā veidā mēs vai nu pazaudēsim zināmu tirgus daļu, jo šie klienti aizies pie citiem uzņēmumiem un speciālistiem, kas nebūs tik “ētiski” un tik izvēlīgi. Vai arī mēs visi “pa kluso” tomēr šādus pakalpojumus sniegsim, bet izliksimies, ka to tomēr nedarām. Tad labāk uzreiz izliekamies, ka esam ētiski un to nedarām, bet nesmērējam tāpēc lieki papīrus un neradām sev liekus šķēršļus profesionālajā darbībā.

Džūljens Asanžs (Julian Paul Assange) un viņa projekts “WikiLeaks” ar savām “noplūdēm” jau labu laiku atrodas pasaules un Latvijas vadošo mediju “Top” ziņās. Un ko gan var pārmest. Tik tiešām, šķiet ir atrasts jauns veids kā sabiedrību padarīt vēl atvērtāku un caurspīdīgāku, tādā veidā vēl vairāk stiprinot demokrātiskos procesus pasaulē.

Atvērtības dubultie standarti

Tomēr izrādās, ka demokrātijas un atvērtības arī mēdz būt dažādas. Piemēram, pārsteigumu izraisa ASV varas institūcijas, kas deklaratīvi visā pasaulē cīnās par informācijas brīvību un atvērtību. Tajā pašā laikā Asanžs nez kāpēc tur tiek pieskaitīts tur pat vai teroristiem, bet viņa projekts “WikiLeaks” tiek dažādos veidos sabotēts. Turklāt ar šo sabotāžu nodarbojas nevis kaut kādas transnacionālas korporācijas, kas tradicionāli ir ieinteresētas savas ne vienmēr godīgās un dažkārt pat atklāti noziedzīgās darbības maskēšanā, bet gan dažādas ASV valsts un varas institūcijas. Tiesa, izmantojot šim nolūkam arī privātus uzņēmumus.

Sekojoši – ne visi, kas atļaujas runāt un atklāt starptautiskās politikas vai diplomātijas virtuvi (sevišķi, ja tā ir ASV politiskā virtuve), ir atzīstami par labiem demokrātiem un vispār labiem cilvēkiem. Taču īstenībā jau ASV varas iestāžu reakcija ir saprotama, jo šoreiz ASV specdienesti un diplomātiskais korpuss ir tas lācītis ar piesmērētajām biksītēm. Un kādam tās biksītes nāksies publiski mazgāt, kas, droši vien nav tā patīkamākā nodarbe.

Daudz vairāk pārsteidz Zviedrijas varas iestādes, kas sevi demokrātijas veicināšanā ierindo starp pasaules lielvalstīm, bet pašas steidzas izsniegt Džūljena Asanža aresta orderi. Interesanti – vai tas būtu tādēļ, jo Zviedrijas izpratne par tādiem jēdzieniem “demokrātija” un “atvērtība” ir tik pat divkosīga un liekulīga kā ASV? Vai tā ir tik ļoti līdzīga, lai mestos pakalpot pat šādā nesmukā un acīm redzami safabricētā lietā?

Vai spēsim visu sagremot?

Tā vien prātā nāk savulaik Krievijas prezidenta Borisa Jeļcina neapdomīgi izmestā frāze “ņemiet tik daudz brīvības, cik spēsiet sagremot,” kurai sekoja divi Čečenijas kari, milzīgi upuri un posts abām karojošajām pusēm. Un diezin vai par lielu uzvaru šajā karā var uzskatīt to, ka tagad šo Krievijas Federācijas republiku vada faktiski tie paši cilvēki, kas pirmā kara sākumā jaunajiem krievu kareivjiem dzīviem grieza nost galvas.

Tagad mums ir WikiLeaks, kas saka: “Saņemiet tik daudz atvērtības, cik spēsiet sagremot!” Un ir pat veselas valstis, kas šo lietu atbalsta. Piemēram, tā pati Islande, ar kuru neapšaubāmi izrīkojās netaisnīgi, sasienot valsti ar 128 miljardu dolāru parādu (400’000 dolāru uz vienu iedzīvotāju). Tur notika apmēram tas pats, kas pie mums ar “Parex banku”, tikai daudz lielākā mērogā. Tāpēc Islandes politiķu alkas pēc atklātības, kā arī atbalstu WikiLeaks un līdzīgu projektu legalizēšanai var saprast.

Tomēr, kas tad patiesībā ir WikiLeaks projekts un ko tas var atnest mums nākotnē? Vieni Asanžu dēvē par ideālistu, taisnības cīnītāju un patiesi atvērtas sabiedrības balstu. Turpretī citi – par teroristu un aharhistu, kam patiesībā būtu jāsēž cietumā.

Tēla veidošana pirms “lielās spēles”

Personīgi man ir divas teorijas par to, kas tas patiesībā varētu būt. Viena ir tāda, ka WikiLeaks ir jau pašā tā iedīglī labi kontrolēts un profesionāli virzīts projekts, kura patiesos mērķus mēs tikai vēl redzēsim nākotnē. Jo, tas, kas redzams šodien, ir ļoti veiksmīgs un pozitīvs PR gan attiecībā pret WikiLeaks, gan arī Asanža personību. Tāds kā “promotion”, brenda virzīšana, pirms “lielās spēles”. Jautājums ir par to, kas šim pirmajam posmam sekos un kā šis pozitīvais “taisnības cīnītāju” tēls tiks izmantots nākotnē, turpmākajos WikiLeaks projekta posmos.

Kaut vai tas vien, ka šobrīd nopludinātais par ASV, Krieviju un citām valstīm, patiesībā nav nekas jauns. It kā mēs nezinātu, ka ASV nodarbojas ar globālu spiegošanu, atbalsta un sponsorē mierīgākus vai asiņainākus valsts apvērsumus (tajā skaitā arī Latvijā), bet, piemēram, Krievijā eksistē korupcija. Vai arī – Kadirovs kaut kādās kāzās mētājas ar naudu! Pat rakstot šo rakstu, izlasīju ziņās par to, ka WikiLeaks publicējis ASV diplomātisko saraksti par “Gazprom”. “Gazprom”, lūk, saskaņā ar ASV diplomātu datiem esot korumpēta kompānija, ko Krievija izmanto starptautiskās politikas veidošanai. Sakiet, kurš to nezināja pirms WikiLeaks to nopublicēja? Jauns ir tikai pats informācijas pasniegšanas veids un nekas vairāk.

Tāpēc, ja šī teorija ir patiesa, tad aiz WikiLeaks stāv pietiekami globālas intereses, lai būtu vērts upurēt pāris nenozīmīgus bandiniekus daudz lielāku mērķu sasniegšanai. Pat, ja starp tiem bandiniekiem ir kādas valsts vai pat lielvalsts diplomātiskais tēls un reputācija starptautiskajā arēnā. Apgalvot, ka nav tādu organizāciju, kuru ietekme un intereses stiepjas pāri lielvalstu interesēm un varai, arī mēs nevaram. Ir jau sen zināms, ka eksistē transnacionālas (ieklausīsimies kaut vai šajā vārdā) korporācijas, kuras pašas liek par valstu vadītājiem tādus cilvēkus, kādus tām vajag.

Tiesa, kāds draugs, atbildot uz šo, man jokodams teica, ka vai tik tā neesot “Google”, kas to visu noorganizējusi. Tomēr jāatzīst, ka bez “Google” ir arī ieroču tirgotāji, naftas kompānijas un citi transnacionāli spēlētāji, kuru bizness ir daudz tumšāks. Un kuri vairāk nekā jebkurš cits ir ieinteresēti gan pašu darbības maskēšanā, gan pretinieku un konkurentu atmaskošanā. Tāpēc nevar izslēgt, ka aiz WikiLeaks stāv arī kāda lielāka un nopietnāka organizācija.

Godaprāta cena

Tomēr daudz ticamāka par šo “konspiroloģisko” teoriju ir otra. Proti, ka tas viss ir viens labs biznesa projekts, un nekā vairāk par naudas pelnīšanas mašīnu tur nav. Padomāsim, kas tad ir potenciālie maksātāji un kā WikiLeaks tos var uzrunāt?

Pirmkārt, tā ir šī aisberga redzamā daļa – ziedojumi. Ir ļoti daudz cilvēku, kas redzot ASV izlūkdienestu un diplomātu izgāšanos, ir gatavi tādu “atklātības kustību” atbalstīt ar visām četrām. Un te runa nav tikai par ieinteresētiem uzņēmumiem vai organizācijām. Es domāju, ka atrastos (un noteikti jau ir atradušies) ne mazums privātpersonu, kas nepažēlos 20 dolārus, lai vienkārši tas viss turpinātos. Kaut vai taisnības labad. Vienkārši, lai būtu jautrāk dzīvot un kaut ko interesantu lasīt ziņās.

Otrkārt, tās ir šīs pašas transnacionālās korporācijas un bankas. Ja tev ir resurss, kurā tu saviem lietotājiem esi ļāvis anonīmi sapludināt iekšā kompromitējošus materiālus. Tad ir tikai loģiski, ka kādi no šiem materiāliem tiks publicēti pirmie, kādi tiks publicēti otrie, bet kādi vispār netiks publicēti nekad. Un ja tas ir tā, tad tāda WikiLeaks resursa turētājam vienmēr būs iespēja pašam izvēlēties, kuru skeletu vilkt ārā, bet kuru atstāt skapī uz mūžīgiem laikiem. Un šāda “atstāšana skapī uz mūžīgiem laikiem” var maksāt pat ļoti, ļoti dārgi. Bet, lai saglabātu taisnības cīnītāju tēlu, vienmēr var nopublicēt kādus citus datus. Piemēram, par maksātāja konkurentiem.

Tāpēc es arī saku, ka šāds WikiLeaks un citi līdzīgi projekti ir cieši atkarīgi no to veidotāju godaprāta. Bet godaprāts, kā zināms, ir ļoti stiepjams jēdziens, kad runa ir par lielu naudu un lielu varu. Arī atklātība ir tik pat stiepjams jēdzies. Piemēram, visi sita plaukstas, kad pagājušā gada vēlēšanu laikā tika visādi “atmaskoti” un publiski vazāti Šķēle, Šlesers un Lembergs. Starp citu, arī tur neiztika bez ASV palīdzības. Vismaz cik var spriest pēc pašu “atmaskoto” izteikumiem presē. Tagad, kad apvērsums, piedodiet – vēlēšanas, ir garām un Dombrovskis var “turpināt strādāt”, būtu interesanti pavērot, kas notiktu tad, ja parādītos vēl viens Lato Lapsa. Un arī viņš gribētu atklāt patiesību sabiedrībai. Tikai šoreiz jau, piemēram, par “Vienotības” varoņdarbiem. Vai arī tad “Delna”, “Providus” un visi citi Roulingu ģimenes dārgumu meklētāji bļaus, ka zagļi, korumpanti un valsts nodevēji jākar pie lielā zvana? Vai arī tad tiks organizētas “lietussargu revolūcijas”, bet televīzijas ekrānos mirgos KNAB “ņinzas”, kas saslēgtus roku dzelžos cauri žurnālistu pūlim vedīs “Vienotības” biedrus un ielikteņus?

Šoreiz itāļu “trīs tenorus” uz dueli nolēmuši izsaukt trīs citi pasaules klases operas dziedoņi no Krievijas. Operdziedātāji ieradīsies Rīgā, lai jau 26.decembrī Latvijas klausītājiem sniegtu savu pirmo koncertu ar nosaukumu “Trīs Krievijas basi”. Pazīstamie mākslinieki no Krievijas ir Andrejs Antonovs, Valērijs Giļmanovs un Fjodors Tarasovs. Viņi, pateicoties fonda “Russian voice” un “Starptautiskā talantu centra” atbalstam, uzstāsies Lielās Ģildes koncertzālē.

Fonda “Russian voice” direktors Aleksandrs Šeffers neslēpj, ka ideja par šo koncertu radusies pateicoties pazīstamo itāļu mākslinieku koncertam “Trīs tenori”. “Tas iedvesmoja mūs izveidot savu operas dziedātāju trio, kas klasiskās mūzikas klausītājiem varētu sniegt analoģisku baudījumu. Tikai nu jau citā toņu kārtā,” saka Aleksandrs Šeffers.

Šeffers arī pastāstīja, ka operas duelis ar pazīstamajiem tenoriem neesot nekāds joks. Viņš ir pārliecināts, ka trīs Krievijas basi izpildījuma ziņā ne ar ko neatpaliek no itāļu tenoriem. Un tāpēc Latvijas koncerts ir tikai viens no pirmajiem veselā Eiropas koncertu turnejā, kuras plānošana jau notiekot. Turklāt viņš arī plāno jau pārskatāmā nākotnē sazināties ar itāļu mākslinieku oficiālajiem pārstāvjiem un aicināt tos uz sadarbību un varbūt pat “operas dueli” klātienē.

Andrejs Antonovs ir Krievijas un Starptautisko konkursu laureāts, Krievijas nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, dzimis 1967.gadā Volgogradā. 1994. gadā viņš beidzis Valsts Astrahaņas konservatoriju. Dziedātāja operas repertuārā ir vairāk nekā 30 partijas. Vadošie Eiropas impresario uzskata A. Antonovu par vienu no vislabākajiem 20.gs. mūzikas izpildītājiem. Nozīmīga vieta dziedātāja repertuārā ir kamervokāla mūzikai.

Valērijs Giļmanovs ir Krievijas Nacionālās prēmijas “Zelta maska” (2000.gads) laureāts, “Philip Morris Debija 98″ prēmijas laureāts, Krievijas Valsts Akadēmiskā Lielā teātra solists. Beidzis Novosibirskas Gļinkas Valsts konservatoriju. Kopš 1994.gada viņš ir Novosibirskas Valsts Akadēmiskais Operas un baleta teātra solists. Kopš 2002. gada viņš ir Krievijas Valsts Akadēmiskā Lielā teātra solists, kur veiksmīgi dzied galvenās lomas. Viņa pārsteidzošā un spēcīgā bass rada neaizmirstamu iespaidu.

Fjodors Tarasovs ir starptautisko festivālu un konkursu laureāts. 2004.gadā viņš tika uzņemts Čaikovska Maskavas konservatorijas vokālā fakultātē. Kopš 2003.gada sākas dziedātāja solo karjera, viņš veiksmīgi un bagātīgi sniedz viesizrādes Krievijā (Maskavas konservatorijā, Starptautiskā mūzikas mājā, CMM) un citās valstīs (Kiprā, Grieķijā, Spānijā, ASV, Japānā, Ziemeļkorejā, Argentīnā, Urugvajā, Itālijā, Vācijā, Francijā un arī Latvijā).

Koncerta programma sastāv no 2 nodaļām, katrā no kurām ir divas muzikālās daļas.

Pirmajā nodaļas pirmajā daļā skanēs Rietumeiropas komponistu darbi (Verdi, Doniceti, Mocarts), bet otrajā – krievu komponistu skaņdarbi (Gļinka, Čaikovskis, Rimskis-Korsakovs). Koncerta dalībnieki dziedās solo partijas, pēc tam, apvienojoties vokālā trio, turpinās mūzikas skaņdarbu kopīgo izpildi.

Otrajā nodaļā, kura tāpat sastāv no divām daļām. Vispirms skanēs romances, pēc tam katra koncerta dalībnieka krievu tautas dziesmu solo izpildījums. Tad atkal, apvienojoties vokālā trio, viņi kopīgi dziedās brīnišķīgas krievu romances un tautas dziesmas A.Djubjuka “Iela, iela”, “Melnās acis”, “Ak, Nastasja” u.c.

Savukārt “Starptautiskā talantu centra” prezidente Gaļina Poltorak, pateicoties kuras atbalstam koncerts notiek tieši Latvijā, uzskata, ka Latvijas klausītāji dzirdot Krievijas basus nebūs vīlušies. “Tenoru uz pasaules ir daudz, bet izcili basi – tas ir retums. Tāpēc domāju, ka šis koncerts būs sevišķi interesants ne tikai Latvijā dzīvojošiem krieviem, bet arī latviešu auditorijai un ikvienam citam klasiskās krievu operas cienītājam,” saka Gaļina Poltorak.

Ideja par šo koncertu radusies pateicoties citai slavenai operas dziedātāju izrādei. Proti, pazīstamais itāļu mākslinieku koncerts „Trīs tenori” iedvesmoja fondu „Russian voice” izveidot savu operas dziedātāju trio ar nosaukumu „Trīs Krievijas basi”, kas klasiskās mūzikas klausītājiem varētu sniegt analoģisku baudījumu. Tikai nu jau citā toņu kārtā.

Andrejs Antonovs ir Krievijas un Starptautisko konkursu laureāts, Krievijas nopelniem bagātais skatuves mākslinieks, dzimis 1967.gadā Volgogradā. 1994. gadā viņš beidzis Valsts Astrahaņas konservatoriju. Dziedātāja operas repertuārā ir vairāk nekā 30 partijas. Vadošie Eiropas impresario uzskata A. Antonovu par vienu no vislabākajiem 20.gs. mūzikas izpildītājiem. Nozīmīgo vietu dziedātāja repertuārā aizņem kamervokāla mūzika.

Valērijs Giļmanovs ir Krievijas Nacionālās prēmijas “Zelta maska” (2000.gads) laureāts, „Philip Morris Debija 98″ prēmijas laureāts, Krievijas Valsts Akadēmiskā Lielā teātra solists. Beidzis Novosibirskas Gļinkas Valsts konservatoriju. Kopš 1994.gada viņš ir Novosibirskas Valsts Akadēmiskais Operas un baleta teātra solists. Kopš 2002. gada viņš ir Krievijas Valsts Akadēmiskā Lielā teātra solists, kur veiksmīgi dzied galvenās lomas. Viņa pārsteidzošā un spēcīgā bass rada neaizmirstamu iespaidu.

Fjodors Tarasovs ir starptautisko festivālu un konkursu laureāts. 2004.gadā viņš tika uzņemts Čaikovska Maskavas konservatorijas vokālā fakultātē. Kopš 2003.gada sākas dziedātāja solo karjera, viņš veiksmīgi un bagātīgi sniedz viesizrādes Krievijā (Maskavas konservatorijā, Starptautiskā mūzikas mājā, CMM) un citās valstīs (Kiprā, Grieķijā, Spānijā, ASV, Japānā, Ziemeļkorejā, Argentīnā, Urugvajā, Itālijā, Vācijā, Francijā un arī Latvijā).

Koncerta programma sastāv no 2 nodaļām, katrā no kurām ir divas muzikālās daļas.

Pirmajā nodaļas pirmajā daļā skanēs Rietumeiropas komponistu darbi (Verdi, Doniceti, Mocarts), bet otrajā – krievu komponistu skaņdarbi (Gļinka, Čaikovskis, Rimskis-Korsakovs). Koncerta dalībnieki dziedās solo partijas, pēc tam, apvienojoties vokālā trio, turpinās mūzikas skaņdarbu kopīgo izpildi.

Otrajā nodaļā, kura tāpat sastāv no divām daļām. Vispirms skanēs romances, pēc tam katra koncerta dalībnieka krievu tautas dziesmu solo izpildījums. Tad atkal, apvienojoties vokālā trio, viņi kopīgi dziedās brīnišķīgas krievu romances un tautas dziesmas A.Djubjuka “Iela, iela”, “Melnās acis”, “Ak, Nastasja” u.c.

Aleksandrs Šeffers – galvenais pasākuma organizators un fonda „Russian voice” direktors ir pārliecināts, ka Latvijas klausītāji dzirdot Krievijas basus nebūs vīlušies. „Tenoru uz pasaules ir daudz, bet izcili basi – tas ir retums. Tāpēc domāju, ka šis koncerts būs sevišķi interesants ne tikai Latvijā dzīvojošiem krieviem, bet arī latviešu auditorijai un ikvienam citam klasiskās krievu operas cienītājam,” saka Aleksandrs Šeffers.

Esam radināti pie domas, ka vēsturiskiem notikumiem ir hronoloģiska secība. Tas nozīmē, ka kaut kad tas vai cits ir noticis pirmo reizi. Pirmo helikopteru uztaisīja tad un tad, bet pirmās tvaika mašīnas izgudroja tad. Šodien mēs zinām, ka pirmais, kas mēģināja uztaisīt (vai vismaz uzrasēt) helikopteru, bija viduslaiku mākslinieks Leonardo da Vinči, bet pirmo tvaika mašīnu izgudroja grieķu zinātnieks Hērons jau pirmajā gadsimtā.

Tas nozīmē – lietas, ko uzskatām par izgudrotām pēdējos gadsimtos, patiesībā ir cilvēces prātus nodarbinājušas jau ļoti sen. Tikai, iespējams, tām nebija vēl izdomāti atbilstoši nosaukumi un termini, kas valodas attīstības rezultātā tik tiešām ir radušies dažos pēdējos gadsimtos. Un tādēļ mēs kļūdaini pieņemam, ka termina izdomāšana arī ir kādas lietas vai parādības rašanās laiks.

Līdzīgi, manuprāt, ir ar tādiem salīdzinoši jauniem jēdzieniem kā „sabiedriskās attiecības” un „propaganda”. Lai gan tiek uzskatīs, ka sabiedriskās attiecības ir radušās 19.gs. un attīstījušās 20.gs sākumā, domāju, ka vēlme ietekmēt sabiedrisko domu ir eksistējusi kopš pašiem cilvēces pirmsākumiem. Kaut vai šāds fakts. Jēdziens „propaganda” pirmo reizi tika lietots 1622.gadā, kad pāvests Gregors XV, noraizējies par protestantisma lielo izplatību, radīja „congregatio de propaganda fide”, kas tulkojumā no latīņu valodas nozīmē „institūcija ticības izplatīšanai”. Tomēr tas nozīmē arī vēl kaut ko. Proti, ka termins tika izdomāts, lai apzīmētu kaut ko tādu, par ko pāvests un viņa līdzgaitnieki jau zināja, un kam vienkārši bija vajadzīgs nosaukums, lai to būtu vienkāršāk pielietot praksē.

Savukārt to, ka propagandu vēlāk pārsauca par sabiedriskajām attiecībām arī var uzskatīt jau par pierādītu faktu. Galu galā – to atzīst pat šī termina izgudrotājs un viens no sabiedrisko attiecību profesijas pamatlicējiem Edvards Luiss Berneizs (Edward Louis Bernays).

Būs tikai loģiski, ja pieņemsim, ka sabiedriskās domas ietekmēšanu izdomāja pārtaisīt par biznesu tieši 20.gs. Tomēr tas vēl nebūt nenozīmē, ka šī parādība cilvēcei nav bijusi zināma agrāk. Domāju – gluži otrādi – sabiedriskās attiecības un propagandu cilvēce ir izmantojusi vēl ilgi pirms šo abu terminu rašanās. Un, lūk, tam būs viens pierādījums.

Relīzes no kaujas lauka

Pirmais Romas imperators Gajs Jūlijs Cēzars savas „Piezīmes par Gallu karu” sarakstīja nebūt ne cēlu vai vēsturiskas piemiņas nolūku vadīts. Tas bija vistīrākais propagandas un PR materiāls plašām tautas masām. Faktiski, tādas kā preses relīzes no kaujas lauka, kuru mērķis bija popularizēt Romas impērijas galvaspilsētā Cēzara vārdu, viņa paša prombūtnes laikā. Sakot mūsdienu terminiem – veidot Cēzara tēlu, nostiprinot viņa atpazīstamību un popularitāti tautas masu apziņā. Tā bija efektīva, īsta sabiedrisko attiecību kampaņa, kas tika izplānota, lai bruģētu ceļu uz varu, pie reizes atbildot viņa politiskajiem pretiniekiem un konkurentiem.

Laikā, kad dzīvoja Cēzars (104. – 44. gads p.m.ē.) nebija nedz laikrakstu, nedz telefona, nedz telegrāfa, nedz interneta, nedz arī twitter’a, ar kuru palīdzību varētu ātri sagatavot un operatīvi izplatīt vajadzīgo informāciju plašai sabiedrībai. Tāpēc topošā imperatora pretinieki izdomāja viltīgu gājienu. Viņi radīja situāciju, kad Cēzaram nācās izvēlēties starp vairākām politiskās karjeras turpināšanas iespējām. Kārdinošākā un vienlaikus bīstamākā no tām bija pārvaldīt un paplašināt provinci Gallijā (59. – 51. gads p.m.ē.). Tiesa, panākumu gadījumā tas Cēzaram atnestu cieņu un bagātību, bet arī ne vairāk, jo tajā laikā reālā politiskā vara piederēja tiem politiķiem, kuri atradās pašā Romas pilsētā. Respektīvi – tiem, kas varēja nepastarpināti, klātienē ar savu darbību ietekmēt Romas pilsoņus un valsts politisko dzīvi. Galu galā – ko gan viņiem varētu nodarīt tāds Cēzars, kurš atrodas simtiem jūdžu no galvaspilsētas, un par kura panākumiem vai sasniegumiem lielā mērā zinās tikai Senāts un atbildīgie ierēdņi? Kā jau saprotams, šis pats Senāts tad arī interpretēs plašākai sabiedrībai Cēzara sasniegumus vai neveiksmes.

Savukārt Cēzars izrādījās tālredzīgāks. Viņš nolīga speciāli sagatavotus oratorus, kas Romas galvaspilsētas ielās tautai lasīja priekšā veselas nodaļas no „Piezīmēm par Gallu karu”, tādā veidā nodrošinot, ka pilsoņi uzzina „faktus” no pirmavota, paša Gaja Jūlija Cēzara pierakstiem. Paralēli šiem priekšlasījumiem Cēzars izmantoja vēl vienu informācijas kanālu, ko šodien uzskata par pirmo mediju un mūsdienu laikraksta priekšteci. Proti, sākoties Gallu karam (59.g.p.m.ē.), viņš Romā dibināja „Acta Diurna” – periodisku “izdevumu”, kas rakstīts uz akmens plāksnes, kura noklāta ar ģipsi un parasti tika novietota publiskās vietās.

„Acta Diurna” sastāvēja no divām daļām „Acta Senatus” (oficiālā daļa) un „Acta Publicum”, kas sniedza informāciju par sabiedrības dzīvi, jaunākās ziņas. Actariumi bija ziņu vācēji un uzrakstītāji. Sava veida žurnālisti.

No propagandas un sabiedrisko attiecību viedokļa raugoties tas nozīmēja, ka faktiski topošais Romas imperators radīja sev iespēju sasniegt mērķauditoriju apejot oficiālos informācijas kanālus. Vēl vairāk – viņa rokās bija vismaz divi tā laika mediji. Tautas oratori veidoja tādu kā savdabīgu radio staciju, bet „Acta Diurna” pildīja laikraksta lomu.

Pieņemot, ka tie bija savulaik vienīgie Romas impērijas mediji, var tikai minēt kāda bija to patiesā loma un ietekme uz romiešu prātiem. Turklāt šie mediji jau pašam Cēzaram ļāva interpretēt Senāta lēmumus, kā arī atbilstoši pasniegt ziņas par saviem karagājieniem un panākumiem Gallijā.

Domāju, ka informācija, kas ar šāda „tautas mediju” un baumu palīdzību izplatījās daudz ātrāk un iedarbojās efektīvāk, vēlāk nospēlēja nebūt ne pēdējo lomu Cēzara tēla veidošanā. Sevišķi, kad viņš ar karaspēku stāvēja pie Romas impērijas galvaspilsētas vārtiem, bet politiķiem vajadzēja izlemt, atdot vai neatdot Cēzaram varu pilsētā un valstī.

Kā to vēl nosaukt, ja ne par sabiedrisko attiecību kampaņu, kuras mērķis bija veidot topošā Romas imperatora tēlu. Mēs to šodien droši vien smalki nodēvētu par „word-of-mouth marketing” (jeb kā es to saucu – vienkārši par „baumu mārketingu”), bet vai tad nav vienalga kā mēs to saucam, ja rezultāts ir sasniegs un vara Romā iegūta?

PR paņēmieni un „iespaidīgā” statistika

Par Cēzara propagandas stilu mēs varam spriest daudzās Gallu kara apraksta vietās. Sākumā gan liekas dīvaini lasīt it kā paša topošā imperatora sarakstītās piezīmes, kur nezin kāpēc par Cēzaru tiek runāts trešajā personā: „Cēzars nolēma…, Cēzars pavēlēja…, Cēzars ieradās…” utt. Piezīmēm taču it kā vajadzētu būt paša rakstītām. Protams, ir ļoti iespējams, ka piezīmes tika diktētas. Iespējams, ka tās tehniski rakstīja kāds cits, bet Cēzars tikai rediģēja jau gatavu tekstu. Iespējams, ka tā vienkārši ir šim laikam raksturīga literārās izteiksmes forma, kurā vienkārši bija pieņemts rakstīt. Taču, ja tā, tad tas bija Cēzaram ļoti izdevīgi. Jo lasot šo darbu rodas iespaids, ka lasītāja priekšā ir nevis kaut kādas vēsturiskas piezīmes, tehniski precīza un kaut cik objektīva informācija, bet gan drīzāk kaut kas līdzīgs mūsdienu preses relīzēm vai ziņu rakstiem, kurus gatavojis profesionāls tā laika žurnālists vai PR speciālists.

Turklāt es teiktu, ka šis rakstītājs ir bijis pat ļoti, ļoti tendenciozs. Piemēram, kara ar Helvētiem rezultāta cipari jau vien aizrauj:

„Helvētu [izpostītajā] nometnē atrada un Cēzaram atnesa plāksnes, uz kurām grieķu burtiem bija rakstīts, cik pavisam atstājuši savu zemi — atsevišķi ieročus nest spējīgie, atsevišķi bērni, veci cilvēki un sievietes. Helvētu bija 263 000, lulingu 36 000, latovīku 14 000, rauriku 23 000, boju 32 000. No tiem ieročus nest spējīgi bija kādi 92 000, bet pavisam kopā kādi 368 000. Pēc saskaitīšanas, ko pavēlēja izdarīt Cēzars, mājās atgriezās 110 tūkstoši.”

Lieliski pakaroja gallu zemē, vai ne? Ņēma un izgrieza 258 000 vienā piegājienā (sievietes, bērnus un vecos ieskaitot). Un ar to Cēzara uzvaras gājiens Gallijā tikai sākas. Tāpēc es mazliet atļāvos parēķināt un secināju, ka savu miljonu, pusotru vai pat veselus divus (lai vēsturnieki mani pielabo) viņš šajā teritorijā astoņu karošanas gadu laikā nogalēja tā kā likts. Bez nekādām modernajām tehnoloģijām, elektronikas, raķetēm, gāzes kamerām, pulvera šaujamieročiem un citām ierīcēm, kas mūsdienu karotājiem atvieglo šo pasākumu. Protams, ja ticam Cēzara piezīmēm uz vārda.

Iekarotie ir „paši vainīgi”

No otras puses skatoties, nevajag domāt, ka Cēzars savās piezīmēs primitīvi plātās ar personīgo nežēlību, asins upēm vai nelietību. Gluži otrādi, visi iekarotie konsekventi ir „paši vainīgi”. Tie vai nu pirmie uzbrūk, vai izaicina „miermīlīgo” Romas tautas provinci, vai arī kā citādi uzprasās uz nepatikšanām. Un nav arī tā, ka romieši aizmirst aiziet no uzvarēto tautu teritorijām. Viņi tur paliek, lai uzturētu mieru un kārtību, kā arī aizstāvētu šīs tautas pret naidīgi noskaņotajiem kaimiņiem.

Viens no iemīļotākajiem kara sākšanas iemesliem ir Romas provinces kaimiņu, kāda valdnieka pakļauto tautu sūdzības par netaisnībām, kas tiem jāpacieš. Tieši tā sākas karš ar ģermāņu valdnieku Ariovistu, kurš „netaisni” valda pār ēduju tautu. Kad ēduji ir pasūdzējušies par Ariovista augstprātību un nežēlību, Cēzars ģermāņu valdniekam izvirza vairākas prasības, lai it kā tā valdīšanu padarītu taisnīgāku ēdujiem. Taču pat paviršam lasītājam ātri vien kļūst skaidrs, ka praktiski tās ir neizpildāmas. Tāpēc ir tikai loģiski, ka Ariovists atsakās izpildīt Cēzara ultimātu. Toties, tas ir iegansts, lai sāktu karu, kurā romieši ar Cēzaru priekšgalā, protams, varonīgi uzvar.

„Panākumu plānotāja” pamatā ir ideja, ka visu likstu cēlonis esam mēs paši. Un tas, kā mēs plānojam savu ikdienas dzīvi, prioritātes un laiku. Roberts Bīlavs atklāj, ka šī ideja neesot radusies uz līdzenas vietas. Tās pamatā ir četru laika plānošanas paaudžu teorija, kura skaidro kā gadsimtu laikā attīstījusies cilvēku izpratne par laika menedžmentu.

Pirmās paaudzes pieeja laika menedžmentam izpaudusies ar piezīmēm un pārbaudes lapām. „Tas bija mēģinājums pierakstīt daudzās prasības, ko paši uzstiepjam savai būtībai un laikam,” stāsta Bīlavs. Otro paaudzi raksturojot kalendāri un tikšanās klades. Šī pieeja atspoguļojusi mēģinājumus paraudzīties uz priekšu, ieplānot notikumus un nākotnes aktivitātes.

Trešā paaudze jau spērusi ievērojamu soli uz priekšu un atspoguļo pašreizējo pieeju laika menedžmentam. Tā papildina iepriekšējās paaudzes ar nozīmīgām idejām – par prioritāšu izvirzīšanu, par vērtību noskaidrošanu, par nepieciešamību salīdzināt mūsu aktivitāšu vērtību ar patiesajām dzīves vērtībām. Turklāt tā fokusējas uz mērķu nospraušanu. Specifiskiem, ilglaicīgiem, vidējiem un īslaicīgiem, kuru sasniegšanā mūsu laiks un enerģija būtu harmonijā ar vērtībām. Trešajā paaudzē iekļauta arī koncepcija par ikdienas plānošanu, specifisku plānu veidošanu, kā arī nozīmīgas aktivitātes, lai sasniegtu visu iepriekš minēto.

Lai arī jaunākās teorijas šajā jomā ir devušas būtisku ieguldījumu, cilvēki sākuši aptvert, ka prasmīga plānošana un laika kontrole bieži vien nav pietiekami produktīvas. Paļaušanās uz prasmīgu plānošanu rada gaidas, kas nonāk pretrunā ar iespējām veidot nozīmīgas attiecības, apmierināt cilvēku vajadzības un izbaudīt ikdienas priekus. „Arī mēs saskārāmies ar to pašu problēmu. Ko dod sarežģīta un laikietilpīga plānošana, ja tas viss tik un tā beidzas ar to pašu steidzamo darbu sarakstu (varbūt tikai paplašinātu) un plānu par to, kā pareizi realizēt lielo plānu,” saka Bīlavs, norādot, ka veiksmīgākas koncepcijas meklēšana nebūt neesot bijusi viegla. „Daudzi cilvēki novēršas no progresīvām laika menedžmenta programmām un plānotājiem to pārliekās sarežģītības dēļ. Tas cilvēkiem liek justies pārāk ierobežotiem un pārāk „saplānotiem”. Tādēļ viņi atsakās no jaunā un atgriežas pie pirmās vai otrās paaudzes teoriju iemaņām tikai tāpēc vien, lai saglabātu attiecības, spontānumu un dzīves kvalitāti.”

Savukārt nākamā paaudze, kurai Bīlavs pieskaita savu „panākumu plānotāju”, esot īstais izaicinājums veiksmes meklētājiem. Šī paaudze paredz nevis vienkārši plānot laiku, bet gan vadīt pašam sevi. Tā vietā, lai koncentrētos uz lietām un laiku, ceturtās paaudzes pieeja fokusējas uz attiecību saglabāšanu un bagātināšanu, kā arī prognozējamu rezultātu. Proti, produkta un produktivitātes līdzsvaru, kuru daudzi cilvēki pietiekami nenovērtējot. Šo principu esot viegli saprast, atceroties Ēzopa fabulu par zosi un zelta olu.

Fabula vēsta par nabadzīgu zemnieku, kas kādu dienu savas zoss ligzdā atklāj mirdzošu zelta olu. Pateicoties zosij viņš kļūst pasakaini bagāts. Taču līdz ar bagātību pieaug arī zemnieka alkatība un nepacietība. Nespēdams gaidīt zelta olas, zemnieks nolemj nogalināt zosi un iegūt tās visas uzreiz. Protams, uzšķērdis zosi, viņš noskaidroja, ka tajā nebija nekādu zelta olu, bet viņa bagātības avots bija jau izpostīts.

Lai nesanāktu kā šim zemniekam, Bīlavs aicina izmantot viņa paša izveidoto plānotāju „Leader” (www.leaders.lv), kas gan esot ievērojami dārgāks par parastajiem „plānotājiem-kalendāriem” (veikalos tā cena sasniedzot pat divpadsmit latus), tomēr arī daudz pilnvērtīgāks instruments panākumu gūšanai. Plānotājs ļaujot sastādīt un nospraust mērķus ne tikai visam gadam, bet arī pusgadam, ceturksnim, mēnesim, nedēļai un pat katrai dienai. Atšķirībā no parastajiem „plānotājiem-kalendāriem” Roberta Bīlava „panākumu plānotājs” ir izveidots tā, lai cilvēks ne tikai atcerētos par uzstādītajiem mērķiem un uzdevumiem, bet varētu arī sev atskaitīties par paveikto katras nedēļas, mēneša, ceturkšņa un pat pusgada beigās. „Var jau teikt, ka tas ir pārāk vienkārši. Bet ir jāatzīst, ka „vienkārši”, tas šodien ir ļoti, ļoti daudz,” par savu izgudrojumu saka Roberts Bīlavs, norādot, ka plānotājs ir ievērojami apjomīgāks, respektablāks (noder kā laba dāvana) un tāpēc arī ražošanas un izmaksas esot dārgākas.

P.S. „Panākumu plānotāju” jau var iegādāties „Valters un Rapa”, „Latvijas grāmata” un „Adamantos” veikalu tīklos. Plānotāja izgudrotājs cer, ka šīm tirdzniecības vietām tuvākajā laikā pievienosies arī citas. Plašāku informāciju par „panākumu plānotāju” var atrast SIA „RA1” interneta vietnē www.leaders.lv

Latvijas un pasaules zinātnieki ir veikuši ievērojamus atklājumus, kas nebūtu iespējami bez starptautiskā GÉANT tīkla. Tā uzskata LU Matemātikas un informātikas institūta (LU MII) akadēmiskā tīkla laboratorijas “SigmaNet” vadītāja Baiba Kaškina. SigmaNet šogad kopā ar Eiropas zinātniekiem atzīmē 10 gadu jubileju, kopš izveidots vērienīgais GÉANT datu pārraides tīkls.

Veic globālus pētījumus

Pateicoties GÉANT, zinātniekiem visā Eiropā un pat pasaulē ir iespējams reāllaikā kopīgi nodarboties ar principāli jauniem pētījumiem. Pašlaik šis tīkls atbalsta vairāk nekā miljonu pētnieku no 40 Eiropas valstīm (tajā skaitā arī Latvijas). Tas nodrošina ievērojamu datu pārraides jaudu, kas vajadzīga, lai kopīgi izmantotu un apstrādātu milzīgu informācijas daudzumu.

Lietojot īpaši atvēlētus ātrdarbīgus datortīklu savienojumus, GÉANT savieno attālinātos radioteleskopus, tādā veidā dodot pētniekiem iespēju izmantot reāllaikā piegādātus saules sistēmas attēlus. Šo tīklu izmanto, lai pārsūtītu svarīgus klimatisko novērojumu datus, kurus cita starpā lieto arī agrīnas brīdināšanas sistēmas. Tīkls paver iespējas ārstu un medicīnas pētnieku sadarbībai visā pasaulē, kas ir labs pamats atklājumiem farmācijas un terapijas jomā.

Akadēmiskās laboratorijas vadītāja stāsta, ka patlaban arvien biežāk zinātnieki no vairākām valstīm apvienojas, lai realizētu kopīgus projektus, kuru mērķis ir gūt rezultātus, kas kalpotu sabiedrībai un cilvēcei kopumā. Viņa ir pārliecināta – mūsdienās fundamentāli pētījumi nemaz nav iespējami bez šādas sadarbības un starptautiskas datu pārraides jaudas, ko šobrīd Latvijā nodrošina tikai GÉANT tīkls. “To apliecina kaut vai tādi starptautiski projekti kā vismazāko zināmo daļiņu pētījumi Lielajā hadronu paātrinātājā (LHC, CERN, Ženēva), ko realizēt vienas valsts ietvaros nav iespējams nedz finansiālo, nedz arī zinātnisko resursu dēļ. Toties šādā globālā projektā gūto rezultātu loma zinātnes attīstībai ir neatsverama visas pasaules mērogā,” uzsverot GÉANT lomu zinātnisko atklājumu veikšanā, saka Baiba Kaškina.

Top virtuālas laboratorijas

Gigabitu datu pārraides ātrumu Eiropas akadēmiskais tīkls jeb GÉANT (Gigabit European Academic Network) kā projekts Eiropā tika uzsākts 2000.gada 1.novembrī. Tīkla pamatideja bija izveidot ļoti ātru un modernu “datu maģistrāli” zinātniekiem un izglītības organizācijām no dažādām valstīm, kā arī rast tehnoloģiskus risinājumus tādiem jautājumiem kā tīklu kontrole, pārvaldība un datu pārraides pakalpojumu nodrošināšana.

Jau sākotnēji vērienīgajā projektā tika iesaistīti 27 nacionālie zinātnes pētniecības tīkli, kuru skaits 10 gadu laikā ir ievērojami palielinājies. Šodien GÉANT projektam šī “datu maģistrāle” ir jau 50 000 km gara. Tā aptver visu Eiropu un savieno vienotā tīklā nacionālos pētniecības un izglītības tīklus. Starp pētniecības centriem ir izveidoti ātrdarbīgi divpunktu interneta savienojumi, kas dod iespēju miljoniem lietotāju kopīgi strādāt pie pētniecības projektiem.

GÉANT tiek lietots arī kā testgultne dažādu jauno tehnoloģiju izpētei, ko atļauj milzīgā tīkla kapacitāte un lietotās inovācijas. Pašlaik tiek realizēta jau trešā projekta kārta jeb GÉANT3, kuras laikā tīklā ir iespējams veidot veselas laboratorijas un pat virtuālus pētniecības institūtus. Lietotāji var izmantot multiraidīšanas iespējas, kas nodrošina datu pārraidi izdalītā joslā, realizēt padziļinātu datu drošību, rīkot tele un video konferences, kā arī izmantot nākamās paaudzes Interneta Protokola (IPv6) sniegtās iespējas.

Nodrošina atklājumus tepat Latvijā

SigmaNet vadītāja norāda, ka, tikai pateicoties GÉANT pieslēgumam, pētnieki var lietot Grid tīkla, kas vienotā tīklā apvieno daudzus datorus Eiropas valstīs, skaitļošanas jaudu. Ar Grid palīdzību Latvijas zinātnieki guvuši panākumus tādos projektos kā mākslīgā intelekta pētniecība un “SemTi-Kamols” (Semantiskā tīmekļa kamols). Abu projektu mērķis ir padarīt rakstveida informāciju “saprotamu” ne tikai cilvēkiem, bet arī automatizētām datorprogrammām.

Tāpat Latvijā tiek veikti aprēķini saistībā ar signālu apstrādi un datu pārraides protokolu simulāciju, ko veic RTU zinātnieki. Vēl Grid tīklu vidē tiek realizēti aprēķini saistībā ar kompozītmateriālu izpēti un konstrukciju modelēšanu, ko veic RTU Būvniecības fakultātes (RTU BF) pētnieki. Ievērojamus skaitļošanas resursus izmanto arī LU Cietvielu fizikas institūta (LU CFI) pētnieki, kas veic katalītisko sakausējumu modelēšanu un īpašību izpēti ar skaitlisko metožu palīdzību. “Visi šie nozīmīgie pētījumi nebūtu iespējami bez GÉANT,” saka Baiba Kaškina, “tāpēc esam patiesi priecīgi, ka Izglītības un zinātnes ministrija kopš 2007. gada atbalsta šo pieslēguma veidu un līdz ar to arī Latvijas zinātnes pamatvajadzības.”

“Atslēga” dalībai vērienīgos projektos

Izrādās, ka bieži vien GÉANT pieslēgums ir priekšnosacījums, lai Latvijas zinātnieki varētu piedalīties starptautiskos pētniecības projektos. GÉANT ir savienots ar 9 citiem reģionāliem pētniecības un izglītības tīkliem visā pasaulē, kur kopējais lietotāju skaits sasniedz aptuveni 85 miljonus. Tāpēc šī tīkla lietotāji — iestādes, projekti vai pētnieki — var droši un bez kavēkļiem piekļūt tīkla resursiem turpat vai ikvienā pasaules valstī. Tīkls, protams, veicina arī reģionālo sadarbību visā Eiropas Savienībā un stiprina Eiropas pētniecību kopumā.

Latvijā GÉANT lieto ne tikai zinātniskie institūti. Tīklam pieslēgtas arī izglītības un kultūras iestādes. Tās ir skolas, universitātes, profesionāli tehniskās izglītības un papildizglītības iestādes, kā arī bibliotēkas, arhīvi un muzeji. Principā GÉANT tīklu var izmantot arī uzņēmumi, ja tas ir akadēmiskiem mērķiem – proti, zinātniskai pētniecībai.

Pašlaik Latvijas pieslēguma ātrums ir 2,5 Gb/s, kas šim brīdim ir pietiekami. Tomēr vairumam Eiropas valstu pieslēgums ir 10Gb/s un vairāk. Interesanti, ka pēdējā desmitgadē tīkla datu pārraides ātrums ir pieaudzis no 155 Mb/s līdz 10 Gb/s, lai gan jau ir izmēģināti vēl lielāki ātrumi. Piemēram, attālumā līdz 750 km datu pārraides ātrums sasniedzis 40 Gb/s, un tiek plānoti savienojumi ar ātrumu līdz pat 100 Gb/s.

Protams, šīs tehnoloģijas Latvijas zinātniekiem un zinātnei kopumā nākotnē nodrošinās vēl lielākas iespējas, atzīst SigmaNet laboratorijas vadītāja. “Iespējams, ka kādu dienu vairs nebūs svarīgi, kurā pasaules malā tu veic zinātniskos pētījumus un kur atrodas tava pētnieciskā laboratorija. Taču līdz tam vēl ir daudz jāizdara. Tajā skaitā arī mums, tepat Latvijā,” saka Baiba Kaškina.

Tuvojoties gadu un laikmetu mijai arvien vairāk cilvēki aizdomājas par jaunu kalendāru un plānotāju iegādi nākamajam gadam. Daži pat sākuši domāt par to, kā plānos laiku pēc pasaules gala! Tomēr, ko mēs patiesībā zinām par kalendāriem, pasaules galu un laika skaitīšanu kā tādu? Komentārus par šo tēmu sniedz Roberts Bīlavs. Viņš ir ne tikai jaunās paaudzes plānotāja “Leader” idejas autors, kas zina par kalendāriem un plānotājiem tiešām daudz. Roberts pats arī nodarbojas ar jaunu plānotāju izgudrošanu, ražošanu un pārdošanu.

Jaunais plānotāju izgudrotājs norāda, vairums cilvēku pat nenojaušot, ka, piemēram, vārds “kalendārs” cēlies no latīņu “calendarium”, kas nozīmē – parādu grāmata. Senajā Romā parādnieki tikuši ierakstīti šajā grāmatā un viņi pēc tam norēķinājušies nākamā mēneša pirmajās dienās. “Šodien mēs esam pieraduši, ka laiku mūsu vietā skaita dators, bet miljoniem gadu pirms tam, kad parādījās pirmie cilvēki, pati daba radīja visprecīzāko laika rādītāju. Proti, zemeslodi, kas vienmērīgi griežas ap savu asi,” skaidro Roberts Bīlavs.

Jau tālā senatnē zemkopji ievēroja, ka pēc noteikta laika mainās gadalaiki, kas noteica cilvēku dzīves ritmu. Viņi skaitīja laiku no vienas ražas līdz nākamajai. Tā radās laika skaitīšana pa gadiem. Gadu, kurā bija kāds svarīgs notikums, nosauca par pirmo gadu. Piemēram, senie grieķi laiku skaitīja no pirmajām olimpiskajām spēlēm, kas notika 776.g. p.m.ē., bet romieši no savas pilsētas dibināšanas, kas notika 753.g. p.m.ē. Līdz ar to dažādās zemēs bija atšķirīga laika skaitīšana. Diennakts robežās cilvēki noteica laiku pēc Saules un zvaigznēm. Par gada sākumu uzskatīja garāko vasaras dienu.

Par sekundēm zināja jau Divupē

Kā stāsta plānotāju izgudrotājs, pirmais kalendārs cilvēces vēsturē bijis Mēness kalendārs. Jau pats vārds “mēnesis” rāda, cik cieši šis jēdziens ir saistīts ar Mēness kustību. Tajā par pamata ciklu pieņemts Mēness fāzu nomaiņas laiks, kuru garums ir nepilns mēnesis (precīzāk, 29,5 dienas). Kad šo laika periodu sadalīja 4 daļās jeb mēness fāzēs, kas ilgst aptuveni 7 dienas, radās laika skaitīšanas vienība, ko mēs šodien saucam par nedēļu. Tālāku stundu iedalījumu 60 minūtēs un minūtes – 60 sekundēs, ieviesa Divupē. Tas ir ļoti interesants fakts, ja ņem vērā, ka Divupes civilizācija uzskatāma par vienu no pirmajām pasaules vēsturē.

Tomēr Mēness kalendāra lielākais trūkums ir tāds, ka tas nesaistās ar gadalaikiem un zemkopības sezonām. Tiesa, tas netraucē Mēness kalendāru vēl šodien lietot vairākās islāma valstīs, norāda Roberts Bīlavs.

Senās Ēģiptes priesteri pēc Mēness un zvaigznēm noteica reliģisko svētku laiku. Tomēr tieši Ēģipte uzskatāma par Saules kalendāra rašanās vietu, kas bija cieši saistīts ar gadalaikiem. Pēc tā veidoja arī kalendāru – laika skaitīšanas tabulu, kur gadā bija 365 dienas. Šādai laika skaitīšanai Ēģiptē bija sevišķi būtiska loma, jo vajadzēja precīzi noteikt Nīlas plūdu laiku. No tā, savukārt, bija atkarīgi sējas un ražas novākšanas laiks.

Apvieno divus kalendārus

Nākamais solis kalendāra attīstībā bija Mēness-Saules kalendāra ieviešana. Mēnešus skaitīja pēc Mēness fāzes, bet gadu pēc Saules. Laika skaitīšana pēc Mēness-Saules kalendāra bija diezgan sarežģīta. Lai saskaņotu Mēness un Saules gada garumus, kalendārā iekļāva papildus mēnešus un papildu dienas. Daudzus gadsimtus vēlāk romiešu valdnieks Gajs Jūlijs Cēzars izdarīja savus labojumus kalendārā (mums zināmais mēnesis “jūlijs”, starp citu, ir nosaukts tieši par godu šim izcilajam Romas imperatoram). Jūlija kalendārā mēneši nebija vienāda garuma. Daļā bija 30 dienas, citos 31, bet februārī 28 dienas. Katrā ceturtajā gadā februārim pievienoja vienu dienu. To šodien sauc par garo gadu.

6.gs. vidū radās ideja ieviest vienotu laika skaitīšanas sistēmu visās kristiešu zemēs, un laiku sāka skaitīt no Kristus dzimšanas. Tā sākās laika skaitīšana “pēc Kristus” jeb “mūsu ērā” un “pirms Kristus” jeb “pirms mūsu ēras”. Vēlāk tika precizēts, ka gads ir 365 dienas 5 stundas un 48 minūtes un 46 sekundes. 16. gs. beigās Romas pāvests Gregors izdarīja jaunas izmaiņas kalendārā. Lēnām šo kalendāru pārņēma visas Eiropas valstis. Tagad Gregora kalendārs tiek lietots gandrīz visās pasaules valstīs. Tajā skaitā arī pie mums. Protams, vienlaikus ar kristiešu kalendāru pastāv arī musulmaņu, budistu un citi kalendāri.

Lielā zemes kustība jau 2012. gadā!

Roberts Bīlavs atzīst, ka vieni no interesantākajiem neapšaubāmi bija maiju senie kalendāri. Tie bija cirsti akmeņos un tāpēc ir saglabājušies neskarti arī pēc daudziem gadsimtiem un dažādām globālām izmaiņām Centrālamerikas teritorijā.

Par senā maiju kalendāra apbrīnojamo struktūru un precizitāti zinātnieki ir daudz rakstījuši. Tomēr svarīgi ir zināt, ka maiju kalendāra precizitāti raksturo viņu izmantotais gada ilgums 365,2420 dienas, kad mūsdienu novērojumos izmanto 365,2422 dienas. Tātad, nobīde ir nieka 2/10000 diena. Šādu precizitāti, stāsta Roberts, varot iegūt tikai daudzu gadu ilgos un precīzo zvaigzņu kustības novērojumos. Piemēram, 5000 gadu ilgā periodā “nobīde” kā starpība starp mūsdienu laika skaitīšanu un maiju datiem varētu būt vien 1 diennakts. Savukārt mēs paši labi redzam, ka pašreizējā kalendārā Saulgriežu nobīdes ir jau 2 dienas, jo Jāņus svinam 2 dienas pēc sentēvu Svētās – īsākās gada nakts. Pašlaik tikai 2 zīmes aiz komata mēs kompensējam ik ceturtajā – “garajā gadā” pievienojot vienu dienu, bet nekoriģēts paliek laiks – simtdaļas un tūkstošdaļas no diennakts, t.i. aptuveni 4 minūtes ik gadu.

Seno maiju kalendārs paredz, ka mūsdienu laikmets beigsies 2012. gadā. Maiju kalendārs apgalvo – “lielie laika cikli” pirms mums ir bijuši jau veseli četri. Pirmais cikls ildzis 4008 gadus un tas beidzies ar zemestrīcēm, kurās “jaguāri aprijuši” zemi. Otrais cikls ilga 4010 gadus. Tā beigās zemi iznīcinājis vējš un cikloni. Trešais cikls ilga 4081 gadu un noslēdzies ar “uguns lietu”, kā arī vulkānu izvirdumiem. Ceturtais cikls pastāvējis jau 5026 gadus un beidzies ar lieliem ūdens plūdiem (kas it kā sakrīt ar Bībeles stāstiem par plūdu periodu).

Piektajā ciklā, kura ilgums prognozējams 5126 gadus garš, pašlaik dzīvojam mēs. Šī cikla nosaukums ir “Kustības Saule” un tā beigās, saskaņā ar Maiju kalendāru, notiks “lielā zemes kustība”. Cikls sākās 3114. gada 12. augustā p.m.ē. un beigsies 2012.g. 22. decembrī. “Tātad, jau pavisam drīz mums būs iespēja pārliecināties, vai maijiem bijusi taisnība,” ar humoru atzīst Roberts Bīlavs.

Laiku plānos arī pēc pasaules gala

Tomēr, lai arī maiju kalendāra vēstījums nav pārāk iepriecinošs, Roberts Bīlavs ir smaidīgs un nav pārāk skeptiski noskaņots nedz par cilvēces, nedz arī par sava izgudrojuma, jaunā laika plānotāja “Leader” nākotni. “Maiju kalendārs runā tikai par laikmeta, bet ne jau visas cilvēces galu. Iespējams, ka notiks kādas globālas pārmaiņas, bet ne jau tāpēc izzudīs cilvēce. Un, ja reiz kāds vēlas ticēt šim kalendāram, tad jātic līdz galam. Pirms piektā cikla bija vēl četri, un visdrīzāk tam sekos arī sestais, par kuru maijiem vienkārši vēl nekas nebija zināms.” Tāpēc Roberta secinājums ir īss: Laiku plānos arī pēc pasaules gala! Un darīs to cilvēki visdrīzāk tāpat kā līdz šim.

Roberts skaidro, ka gandrīz vai ikviens uzņēmējs šodien ir dzirdējis par efektivitātes un darba produktivitātes palielināšanu ar laika plānošanas palīdzību. Un tik tiešām, neesot jau nekāds noslēpums, ka pareizi plānojot laiku un darbus mēs pavisam noteikti varēsim izdarīt vairāk. Un tomēr, lai arī visi to it kā zina, ļoti daudzi cilvēki atsakās no sistemātiskas laika plānošanas ikdienā, aprobežojoties vien ar vienkāršu steidzamo darbu sarakstu savā piezīmju blociņā vai parastā “plānotājā-kalendārā”.

“Arī mēs saskārāmies ar to pašu problēmu. Ko dod sarežģīta un laikietilpīga plānošana, ja tas viss tik un tā beidzas ar to pašu steidzamo darbu sarakstu (varbūt tikai paplašinātu) un plānu par to, kā pareizi realizēt “lielo plānu”,” stāsta Roberts Bīlavs.

Tad, lūk, mēģinot atrast atbildi uz šo jautājumu, arī radies pavisam vienkārša secinājums. Cilvēki atsakās nodarboties ar efektīvu laika plānošanu, jo lielākā daļa plānotāju un plānošanas sistēmu ir sarežģītas un laikietilpīgas. Lai gan šo sistēmu radītāji apgalvo, ka tas ir pavisam vienkārši, reti kurš cilvēks šodien ir gatavs ziedot stundu (vai kaut vai pusstundu) lieka laika prioritāšu nospraušanai, to sistematizēšanai un “piezīmēšanai” kaut cik sarežģītā formātā.

Mēģinot savienot vienkāršo ar sistemātisko, Roberts arī nonācis pie savdabīga risinājuma un reizē arī atziņas. Plānošana var būt ērta, vienkārša un aizņemt tikai pāris minūtes laika, ja to dara izmantojot vienkāršu plānotāju, ko Roberts tad pats arī radījis vispirms jau savām vajadzībām. Tad arī radusies ideja palīdzēt vēl citiem tikpat aizņemtiem cilvēkiem un dažāda līmeņa profesionāliem menedžeriem.

“Mūsu plānotājs ļauj sastādīt un nospraust mērķus ne tikai visam gadam, bet arī pusgadam, ceturksnim, mēnesim un pat katrai nedēļai. Atšķirībā no parastajiem “plānotājiem-kalendāriem” manējais ir izveidots tā, lai cilvēks ne tikai atcerētos par uzstādītajiem mērķiem un uzdevumiem, bet varētu arī sev atskaitīties par paveikto katras nedēļas, mēneša, ceturkšņa un pat pusgada beigās. Var teikt, ka tas ir pārāk vienkārši. Bet ir jāatzīst, ka “vienkārši šodien ir ļoti, ļoti daudz,” par savu jauno izgudrojumu lepni stāsta Roberts Bīlavs.

Šodien, 10. novembrī Rīgas apgabaltiesā (plkst., 10.00) notiks tiesas sēde, kurā bijušais Alēna Delona un Pjēra Rišāra miesassargs Vitalijs Trusevičs prasa no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas (TOS) kompensāciju 343 144 latu apmērā. Tiesā kā liecinieks aicināts arī Valsts prezidents Valdis Zatlers.

Vitalijs Trusevičs Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā nokļuva 2004. gada 26. jūnijā, uz kurieni viņš tika pārvests no Ventspils slimnīcas. Kā vēlāk izrādījās tieši Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā veikto manipulāciju rezultātā viņš inficējās ar zelta stafilakoku jeb MRSA, kas Vitaliju padarīja par pirmās grupas invalīdu. Pašlaik viņš spēj pārvietoties tikai ar kruķu palīdzību.

Liktenīgo traumu Vitalijs Trusevičs guva neveiksmīga izpletņa lēciena rezultātā. Negadījums notika Ventspilī, 2004. gada 5. jūnijā. Bija plānots, ka Zilā karoga pacelšanas svētku laikā 25 izpletņa lēcēji, to starpā arī Vitalijs Trusevičs, nogādās pludmalē svinīgo karogu. Taču gaisā notika nelaimes negadījums. Lēciena laikā blakus esošais izpletņlēcējs nejauši aizķēra Vitaliju Truseviču, trāpot viņam ar kāju pa galvu. Gūtā ievainojuma rezultātā Vitalijs zaudēja samaņu un nokrita, triecoties pret zemi ar 70km/h lielu ātrumu. Ārsti konstatēja lielu skaitu lūzumu un ievērojamu asins zudumu.

Divpadsmit operācijas četru vietā

Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcā Vitalijam Trusevičam kopumā veiktas 12 operācijas laika periodā no 2004. līdz 2008. gadam. Mediķi Truseviča advokātam Jānim Muceniekam neoficiāli apliecinājuši, ka pēc šādām traumām izārstēšanai būtu pieticis ar 3-4 operācijām. Tiesa, ja vien MRSA izraisītās infekcijas rezultātā nerastos dažādas komplikācijas un nebūtu vajadzīgas aizvien jaunas operācijas un papildus ārstēšana, kā tas bija gadījumā ar Truseviču.

Ar pašreizējo Valsts prezidentu, toreiz kā ārstu Valdi Zatleru, Trusevičs pirmo reizi tikās 2004. gada jūlijā. Lai gan Zatlers bija ārstējošais ārsts citam pacientam, kurš tikai gulēja vienā palātā ar Truseviču, tomēr topošais Valsts prezidents pēc Truseviča lūguma neatteicās aplūkot arī viņa traumas. (To pacients lūdza darīt, jo saistībā ar atvaļinājumu bija nomainīts Truseviča ārstējošais ārsts.) Zatlers pat esot pacientu iedrošinājis ar vārdiem: “Viss būs labi. Drīz varēsi skriet!” Šī apskate un ārsta optimistiskā diagnoze tad arī kļuva par iemeslu, kādēļ Trusevičs lūdza tiesu aicināt Valdi Zatleru kā prasītāja liecinieku, mediķi un ekspertu šajā tiesas procesā.

Atkārtoti aicina Zatleru liecināt

Diemžēl tiesa lūgumu noraidīja un tādēļ Truseviča advokāts Jānis Mucenieks bija spiests nosūtīt Valsts prezidentam oficiālu un atklātu aicinājumu ierasties uz tiesas sēdi. Pagaidām vēl Zatlers nav sniedzis atbildi vai jebkā komentējis šo aicinājumu.

Jānis Mucenieks uzskata, ka kompensācija 343 144 latu apmērā, ko aprēķinājis cietušais un kas tiek prasīta no Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcas, ir taisnīga. Sevišķi, ņemot vērā četrus gadus ilgušo ārstēšanu un slimnīcas darbinieku nolaidības vai kļūdu rezultātā lieki pārciestās operācijas, kas faktiski sakropļojusi pacientu. Nemaz nerunājot par izpostīto karjeru un dzīvi.

Pasaulslavenu aktieru miesassargs kļūst par invalīdu

Mucenieks ir pārliecināts, ka nav pamata šaubīties par viņa aizstāvamā profesionalitāti un zaudētajām dzīves vai karjeras iespējām. Par to liecina kaut vai šādi fakti no Truseviča dzīves. Viņš ir bijis veiksmīgs slaveno kinoaktieru Alēna Delona un Pjēra Rišāra miesassargs. Pats filmējies tādās kino lentēs kā “Rīgas sargi”, “Inspektors Grauds”, kā arī piedalījies citos tamlīdzīgos projektos. Bijis 2003. gada Latvijas čempions kikboksā. Arī liktenīgas lēciens bija jau 635. Truseviča izpletņlēcēja karjerā. Turklāt pirms nelaimes gadījuma Trusevičs bijis arī “Ventspils Aerokluba” direktors un izpletņu lekšanas instruktors.

Jau minēts, ka savā prasībā pret Traumatoloģijas un ortopēdijas slimnīcu Trusevičs prasa piedzīt atlīdzību 343 144 latu apmērā sekojošās pozīcijās: 6558 lati – ārstēšanās izdevumi un ar to saistītie zaudējumi, 86 586 latu – tālākās ārstēšanās un ar to saistītie izdevumi (šī nauda Trusevičam nepieciešama tālākās ārstēšanas nodrošināšanai Vācijā), kā arī 250 000 latu par nodarīto morālo kaitējumu.

Cietušā advokāts skaidro, ka nauda nepieciešama galvenokārt ārstēšanas turpināšanai. Savukārt morālā kaitējama atlīdzības summa detalizēti aprēķināta vadoties no fiziskajām un morālajām ciešanām, ko radījusi nepareizā ārstēšana. Piemēram, daļa atlīdzības prasīta par 1111 dienām, ko Trusevičs pavadīja staigājot ar nesaaugušu kaulu (un milzīgām sāpēm). Lai gan katru otro mēnesi viņš ar rentgena uzņēmumu devies pie ārsta, kurš apgalvojis, ka viss esot kārtībā, kauls esot saaudzis un tāpēc droši varot staigāt bez kruķiem. Lai gan patiesībā bijušais kaskadieris varēja knapi pastaigāt ar kruķiem, jo kauls tomēr nebija saaudzis. Vai arī, 745 dienas pēc kļūdaini veiktas kājas operācijas tā nepareizi locījusies (kājas rotācija uz ārpusi) un šo laiku Trusevičs pavadījis ar stiprām locītavu un mugurkaula sāpēm.

“Mēs visi varam kļūdīties un Trusevičs to saprot. Taču šo konkrēto kļūdu kopums ir sakropļojis cilvēku, izpostījis viņa dzīvi, kā arī spīdošo karjeru. Bijušais sportists un kaskadieris tagad ir pirmās grupas invalīds, kurš pārvietoties spēj tikai ar kruķiem. Viņš neprasa, lai kāds tiktu sodīts vai likts cietumā. Viņš vienkārši vēlas turpināt ārstēšanu, kam pamatā arī vajadzīga nauda, un pēc visa pārciestā kaut cik ciešami pavadīt savu dzīvi,” saka Truseviča advokāts Jānis Mucenieks.